Līdzīgi kā daudzas citas no vairāk nekā 500 latviešu valodas izloksnēm. Slavenā stāstniece, mazliet parunājusi literārajā latviešu valodā, drīz pāriet atpakaļ dzimtajā valodā - «lai jūs patiesi dzirdat, ko es domāju». Līga Reitere ievērojusi, ka, runājot literārajā valodā, viņa izliekas labāka un pareizāka. «Runāt nenozīmē pļurkstēt un muldēt. Runāt nozīmē pateikt ko ģeldīgu,» savu uzstāšanos noslēdz L. Reitere.
Valodas pļava
Pirmsjāņu laikā, kad Latvijas pļavas vēl ienākas neaptveramajā formu, krāsu un smaržu daudzveidībā, izdevniecība Upe tuviem un tāliem sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultāti, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, LU Filozofijas un socioloģijas institūtu un citiem dialektoloģijas speciālistiem izdevuši savu valodas «pļavu» - latviešu valodas izlokšņu audioparaugu izdevums Viena zeme, vieni ļaudis/Nav vienāda valodiņa.
Šo darbu veidojusi valodniece, kultūrvēsturniece, LU Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedras asociētā profesore Lidija Leikuma, kura latviešu valodai veltījusi savu dzīvi. Viņai palīdzējis demogrāfs, latviskā mantojuma glabātājs Ilmārs Mežs. Savus materiālus izdevumam atvēlējuši arī Māra Zirnīte un Daiga Straupeniece. Arī Edmunds Trumpa, kura izstrādātajā kartē ērti pārskatāma pievienoto paraugu ģeogrāfiskā izcelsme.
«Radniecīgas izloksnes apvieno lielākās grupās, tās veido dialektus. Latviešu valodā izšķir trīs dialektus - vidus, lībisko (agrāk sauktu par tāmnieku) un augšzemnieku,» diskam pievienotajā informatīvajā grāmatiņā skaidro L. Leikuma un I. Mežs.
Rudzītes skaņuplates
Ieraksts ir kārtējais darbs teicēju ierakstu sērijā Mantojums un paredzēts plašam interesentu lokam - no skolēniem un studentiem līdz skolotājiem un valodniekiem, kā arī visiem, kuri vēlas atcerēties sava dzimtā novada valodas skaistumu. Izdevniecība Upe tuviem un tāliem ierakstu sērijā Mantojums jau izdevusi CD/DVD - Sibīrijas latviešu dziesmas (2009) un Pa vējame es dziedāju. Sventājas dziesmas (2010).
Jaunais audiodisks veltīts izcilākās latviešu dialektoloģes Martas Rudzītes (1924-1996) piemiņai. Latviešu valodniecībā ir pat radies jēdziens «Rudzītes meitenes». Viena no profesores skolniecēm, Rakstniecības un mūzikas muzeja direktora pienākumu izpildītāja Māra Eņģele atceras, ka «Marta Rudzīte spēja dialektoloģiju padarīt par interesantāko valodniecības priekšmetu».
Autori Lidija Leikuma un Ilmārs Mežs uzsver, ka jaunais darbs ir unikāls ne vien mūsu zemē un Baltijā, bet arī Eiropā. «Lai arī līdz šim Latvijā ir izdoti atsevišķi pētījumi par nedaudzām izloksnēm un atrodami arī teicēju ieraksti (pārsvarā no Latgales), kas runā vai dzied savā izloksnē, nav bijis neviena apkopojoša izdevuma, kas parādītu visu galveno izlokšņu grupu iezīmes un sniegtu iespēju valodas dzīvo skanējumu vienlaikus arī noklausīties». Audiodiskam pievienotajā grāmatiņā aprakstītas arī izlokšņu atšķirības un līdzības, kā arī pievienots visu teicēju runas pieraksts atvieglotā transkripcijā (fonētiskā pierakstā).
Trijos kompaktdiskos, kuru kopgarums pārsniedz 3,5 stundas, apkopoti gandrīz 100 dažādi izlokšņu paraugi. Pirmajos divos diskos paraugu ierunājis tās nesējs kopš dzimšanas, kurš tā runājis ģimenē un savā apkārtnē. Te iekļauti arī izlokšņu paraugi no pirms 40 gadiem profesores Martas Rudzītes sagatavotās skaņuplates. Vairums no piemēriem ir pirmpublicējums, kas ietver arī pavisam retas un līdz šim maz dzirdētas latviešu valodas izloksnes, piemēram, Abrenes (Purvmalas) izloksne, Kuršu kāpu (kursinieku) izloksne un citas. Trešā diska pamatu veido mūsu laikabiedri, kuri līdztekus latviešu literārajai valodai zina un lieto arī savas dzimtas izloksni. To iesāk Velta Skurstene, kura savas bērnības pilsētas Talsu runu ir labi saglabājusi, šoreiz lasot Veltas Akmenes ironisko stāstiņu. Te iekļauti arī stāstnieku konkursa uzvarētāju ieraksti.
Pasaka par mušu x 7
Ilmārs Mežs atceras, ka apmēram 10-12 gadu vecumā saskāries ar valodnieces Martas Rudzītes veidoto plati, kurā Pasaka par mušu bija dzirdama septiņās izloksnēs un vēl lībiešu valodā. Impuss pāraudzis nopietnākā interesē. Jaunajā izlokšņu paraugu audiodiskā izmantoti arī senāki paraugi, kurus I. Mežs vācis vēl laikos, «kad uz visu nedēļu bija tikai viena kasete».
Daudzi no izlokšņu paraugiem ir vērtīgi atmiņu stāsti - laikmeta liecības par dzīvi sendienās, karu, izsūtīšanām, kolhozu laikiem, par precēšanos, muzicēšanu, par ēst gatavošanu un citiem ikdienas darbiem. Piemēram, latviešu strēlnieku Krišjāni Kalnabaļķīti (dz. 1897. g.) intervējis Juris Podnieks, gatavojot savu filmu Strēlnieku zvaigznājs, bet Niklāvs Vindiģis no Sventājas precīzi apraksta vārnu raušanu Kuršu kāpās. Lai ilustrētu latviešu valodas lībisko izlokšņu iezīmes un ietekmi no lībiešu valodas, ir doti arī vairāki lībiešu valodas runas paraugi, kuru runātāji bija starp pēdējiem lībiešu kā dzimtās valodas pratējiem. Stāstnieki ir vecumā no desmitgadīgas skolnieces līdz 95 gadus vecai māmiņai.
XX gadsimta 50.-60. gadu Latvijā un vietumis vēl ilgāk izloksnes tika uzskatītas par traucēkli literārās valodas attīstībai. 1956. gadā tika ieviests Vienotas runas, ortogrāfijas un interpunkcijas režīms skolā, kas paredzēja «cīņu ar dialektismiem», kas bija jāveic «neatlaidīgi», kaut arī «taktiski». Latgales skolotāji augusta sapulcēs pirms jaunā mācību gada tika kaunināti par runāšanu latgaliski u. tml.
Autori ir pārliecināti, ka ir laiks «atgriezties pie cieņpilnas attieksmes pret dzimto izlokšņu pratējiem». Kā iedvesmojošu piemēru viņi min Norvēģiju, kur izloksnes var lietot bez ierobežojuma - tajās var runāt ne tikai radio un televīzijā, bet arī Norvēģijas nacionālajā parlamentā Stūrtingā.