Kā nākas, ka jūs 35 gadus esat sekojis Berlina intelektuālajai karjerai, bet Rīgā ierodaties tikai tagad?
Berlins Rīgā dzīvoja neilgi - viņš te pavadīja savas dzīves pirmos sešus gadus un īslaicīgi uzturējās 1920.gadā, kad viņa ģimene bija ceļā uz Angliju, emigrējot no Krievijas. Tā kā Rīga nebija vieta, kur viņš bija aktīvs savā pieaugušajā dzīvē, es nejutu neatliekamu nepieciešamību to apmeklēt.
Vai tas nozīmē, ka Rīgai bija maza ietekme uz viņa izaugsmi par intelektuāli?
Rīgā viņš bija daļa no krievvalodīgās kopienas, viņš nerunāja latviski. Viņam bija vācu guvernante. Viņu arī neapšaubāmi ietekmēja fakts, ka viņa ģimene bija ebreji un cionisti. Taču nevar teikt, ka Latvija viņu nemaz neietekmēja. Viņš dzīvoja šeit savas dzīves pirmos gadus, un šo gadu pieredze vienmēr ir pati spēcīgākā. Kad reiz viņu iepazīstināja ar kādu studentu, kurš bija atbraucis uz Volfsona koledžu Oksfordā, ko Berlins nodibināja 1966.gadā, viņš nevilcinoties sacīja: «Mani sauc Jesaja Berlins, es esmu no Rīgas.»
Kādēļ Berlina ģimene pameta Rīgu?
Viņi pameta Latviju 1915.gadā, jo tuvojās vācu armija. Viņa tēvs Mendels Berlins bija koktirgotājs, kam biroji bija citās pasaules daļās, arī Petrogradā. Viņi pārcēlās uz turieni un dzīvoja tur līdz revolūcijai, kad apstākļi kļuva grūti. Latvijas un Krievijas Miera līgums 1920.gadā atļāva cilvēkiem, kas bija dzimuši Latvijā, atgriezties. Viņi šo iespēju izmantoja. 1921.gada sākumā viņi pārcēlās uz Angliju, kur Mendelam bija biznesa intereses.
Kā jūs satikāt Berlinu?
Viņš Oksfordā nodibināja Volfsona koledžu doktorantūras studentiem. Vēlēdamies iegūt doktora grādu filozofijā, es devos uz šo koledžu. Tolaik viņš bija koledžas prezidents, un es nekad neesmu pazinis koledžas vadītāju, kurš ir tik atvērts. Pēc lenča viņš stundām sēdēja atpūtas istabā un vienkārši runāja ar studentiem - par visu. Ja jūs bijāt ieinteresēts tajā, par ko viņš runāja, un ja viņš atstāja iespaidu uz jums - un viņš atstāja iespaidu uz cilvēkiem -, tad jums bija iespēja viegli iepazīties ar viņu. Man tolaik jau bija hobijs rediģēt grāmatas, pie kurām bija krietni jāpiestrādā - grāmatas, kurās tiek savākti dažādi raksti, fragmenti. Pirms universitātes beigšanas es īrēju istabu pie ļoti īpatnēja mācītāja, kurš rakstīja savādas esejas savā draudzes žurnālā un sacerēja ekscentriskus dzejoļus. Man šķiet, viņu vairāk interesēja kolekcionēt vecas monētas nekā lasīt sprediķus. Manuprāt, viņa raksti bija saglabāšanas vērti, es savācu un apkopoju viņa rakstīto grāmatā. Mani draugi, kuri zināja par šo manu hobiju, ieminējās, ka Berlins ir sarakstījis daudz eseju, ko viņš nav publicējis, un pat, ja ir publicējis, tad ļoti marginālos izdevumos. Viņi ieteica, lai es mēģinu Berlinu pārliecināt ļaut man apkopot viņa rakstīto grāmatā. Berlinam bija pamatīga reputācija Oksfordā, bet tika uzskatīts, ka viņš tikpat kā neko nav publicējis. Varbūt divas trīs slavenas esejas. Viņam patika publicēties dažādos marginālos izdevumos. Piemēram, viens no viņa draugiem, britu ierēdnis Nigērijā, kurš nodibināja nigēriešu mēnešrakstu, reiz palūdza Berlinam, lai viņš kaut ko uzraksta publicēšanai. J.Berlins uzrakstīja rakstu Filozofijas mērķis, kas bija viņa ideju par filozofijas mērķiem izklāsts. Ļoti interesants raksts, taču pieejams tikai tajā nigēriešu mēnešrakstā.
Vai jūs bijāt Berlina students?
Nē. Es mācījos apziņas filozofiju, kas nepavisam nav Berlina joma. Vienkārši iepazinos ar viņu, un var teikt, ka kļuvām draugi.
Tātad tā bija jūsu ideja apkopot viņa rakstus?
Jā, un viņa pirmā reakcija uz manu piedāvājumu bija piesardzīga. Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks, turklāt uzskatīja, ka rakstu apkopošana ir kas tāds, ko dara pēc cilvēka nāves. Kad viņš beidzot piekrita, viņš vienmēr runāja par tiem rakstiem kā par «manām pēcnāves publikācijām». Tie izpelnījās milzu atzinību, un viņš, būdams ļoti dāsns vīrs, bieži atkārtoja, ka tie stiprinājuši viņa reputāciju.
Pat pēc 35 gadiem es reizēm atrodu kādu Berlina eseju. Piemēram, pirms pāris nedēļām uzgāju svarīgu eseju par nacionālismu. Tā bija kārtējā eseja, kas tapusi Berlinam tipiskā veidā - slavenās Ītonas skolas puikas gribēja publicēt grāmatu, ko pārdodot iegūtu līdzekļus bada cietējiem. Viņi palūdza arī Berlinam, lai viņš uzraksta rakstu. Reiz pat bija tā, ka es atradu kādu eseju, ko pavisam noteikti viņš pats bija rakstījis, taču Berlins ilgi par to šaubījās. Jāatceras, ka viņa paaudzes laikā nebija tāda spiediena publicēties kā tagad.
Vai filozofam tajos laikos bija normāli dzīvot kā Sokrātam - vienkārši diskutēt?
Jā, Berlinam ir eseja, ko viņš uzrakstīja par savu pirmo periodu Oksfordā. Viņš tajā rakstīja: «Mums nebija vajadzības publicēties vai nodot savu vēstījumu plašākai publikai. Vienīgais, kas mums rūpēja, bija pārliecināt cilvēkus, ar kuriem mēs runājām. Iespējams, ka tas bija visai augstprātīgi, taču tas, kurš nav piedzīvojis šo sajūtu, nepazīst īstu intelektuālu prieku.» Vislabāk viņam patika runāt, viņš bija lielisks runātājs. Viņš arī mēdza teikt: «Es nekad neko neizdomāju rakstīt pats, man jāgaida, kad man kāds kaut ko palūgs uzrakstīt. Es esmu kā taksometrs, kas jāizsauc.»
Jūs sakāt, ka jūs vilināja viņa personība, bet droši vien vajadzēja arī būt kādām idejām, kas lika jums izšķirties veltīt viņa darbam lielu daļu sava mūža?
Jā, sākumā atklāju, ka viņš ir persona, kas padara intelektuālo aktivitāti simpātiskāku, nekā to spējuši darīt citi. Četrus gadus pirms mūsu iepazīšanās bija publicēta Berlina grāmata Četras esejas par brīvību. Es to izlasīju brīvdienās un biju dziļi aizkustināts, jo bija acīmredzams, ka to bija rakstījis vieds vīrs ar dziļu izpratni par cilvēka dabu. Manuprāt, viena no jaukajām lietām viņa darbā ir, ka tajā izpaužas viņa personība.
Vai Berlina politiskās tendences izrietēja no viņa personības?
Jā, ir cilvēki, kas instinktīvi vēlas organizēt un kontrolēt citus. Viņš bija pilnīgi pretējs. Viņš ticēja daudzveidībai, viņam patika, ka katrs iet savus, neparedzamus ceļus. Viņaprāt, brīva izvēle un individuāla atbildība ir cilvēka cieņas pamatā, tas ir tas, kas cilvēkus dara par cilvēkiem. Jesajam Berlinam ļoti patika dīvaiņi. Viņa instinkti bija pilnīgi pret novienādošanu un, pats par sevi saprotams, pret totalitārismu. To visu var redzēt viņa darbā - par brīvību, kā arī sekulāro plurālismu, uzskatu, ka ir ļoti daudz cilvēcisku vērtību, kuras nevar tikt noorganizētas vienā sistēmā, jo ir dažādi cilvēki un dažādas kultūras. Viss viņa domāšanā ir vērsts uz to, lai mazinātu kontroli un palielinātu brīvību.
Vai viņa uzskati balstījās personiskajā pieredzē?
Domāju, ka liberālisms viņā iemitinājās agri. Atminos, viņš stāstīja, ka Pēterburgā 1917.gadā redzējis, ka pūlis rauj prom policistus, lai tos nogalinātu. Viņš izteicās, ka tā ir aina, kas viņam sāka likt ienīst visa veida politisko kontroli un vardarbību. Plurālisms nāca drusku vēlāk, taču tas labi saskan ar viņa raksturu. Viņš to apzinājās 40.gados, lasot Makjavelli. Makjavelli saka, ka ir divas atšķirīgas morālās sistēmas - kristiešu morālā sistēma, kas akcentē upurēšanos un pakļaušanos, un republikāņu sistēma, kas uzsver pašnoteikšanos un rakstura stingrību. Nevar dzīvot abās sistēmās vienlaicīgi, ir jāizvēlas viena vai otra. Berlins sacīja, ka viņa darbs ir reakcija uz to - ka var būt vairāk nekā tikai divas morālās sistēmas, plurālisms, nevis duālisms. Cits būtisks notikums viņa intelektuālajā attīstībā bija viņa ceļojums uz Ļeņingradu 1945.gadā, kur viņš satika Annu Ahmatovu un Borisu Pasternaku. Šis ceļojums lika viņam domāt par totalitārisma intelektuālajiem cēloņiem un pastiprināja interesi par XIX gadsimta krievu liberālo inteliģenci, kas bija daļa no tradīcijas, uz ko atsaucās gan krievu totalitārie spēki, gan arī pretpadomju domātāji. Šajā ceļojumā notika slavenais atgadījums ar britu premjera Čērčila dēlu Randolfu, kurš arī tai laikā bija Ļeņingradā. Viņš bija nopircis kaviāru un vēlējās to ielikt ledusskapī, bet, tā kā nerunāja krieviski, nespēja paskaidrot viesnīcas kalpotājiem, ko grib. Kaut kā viņš bija uzzinājis, ka Jesaja Berlins ciemojas pie Ahmatovas. Viņš nostājās zem Ahmatovas loga un sauca Berlinu vārdā. Ahmatova uzskatīja, ka viņas tikšanās ar Berlinu aizsāka Auksto karu. Berlins uzskatīja, ka tās ir tīrās muļķības.
Vai, būdams plurālists, viņš nebija arī relatīvists?
Nebūt nē, lai arī bieži uzskata, ka plurālisms ved pie relatīvisma. Relatīvisms Berlina redzējumā ir uzskats, ka viss ir gaumes jautājums. Turpretim vērtības viņa redzējumā ir elementi, kas spēj reāli sekmēt cilvēka plaukumu. Mums visiem vajadzīga zināma patiesība, līdzjūtība, efektivitāte, spontanitāte... Taču plurālisms arī atzīst, ka visas šīs vērtības ne vienmēr sader kopā - vairāk taisnības nozīmē mazāk žēlsirdības, vairāk efektivitātes ir mazāk spontanitātes.
Vai Berlins uzskatīja, ka brīvības alkas ir objektīva cilvēka dabas īpašība?
Jā. Viņš uzskatīja, ka, lai cilvēks sevi īstenotu, viņam jābūt brīvam.
Berlina idejas attiecināmas uz individuālo līmeni, taču mūsdienās tās ir kopienas un valstis, kas iniciē un pauž autoritāras idejas.
Viena no Berlina konstantajām frāzēm, kas patiesībā pieder Heinriham Heinem, ir par ideju spēku. Nekad nenovērtē par zemu ideju spēku, viņš teica. Ja tu vēlies graut ļaunu režīmu, tad viens no ieročiem ir izplatīt idejas, kas ir naidīgas attiecīgā režīma ideāliem.
Kā Berlins vērtēja nacionālismu?
Viens no viņa centrālajiem postulātiem bija, ka cilvēkam ir nepieciešama grupas piederība. Viņš reiz teica - ja visas pasaules kultūras saplūstu vienā, tā nebūtu pasaules kultūras dzimšana, tā būtu kultūras nāve. Nacionālā apziņa - Herdera izpratnē - viņaprāt, bija viena no galvenajām piederības manifestācijām, taču viņš to ļoti skaidri nošķīra no nacionālisma, ko viņš pretēji nacionālajai apziņai uztvēra par patoloģisku iekaisumu. Viņš pavisam noteikti bija pret ekstrēmu kosmopolītismu, jo, viņaprāt, tas bija cilvēciskuma noliegums.
Vai Berlins bija pazīstams ar savu laikabiedri Hannu Ārenti, kas arī rakstīja par totalitārismu?
Viņš Hannu ir saticis pāris reižu, bet viņa man nesaprotamu iemeslu dēļ ir viena no ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, ko viņš uztvēra negatīvi. Berlins viņas grāmatas uzskatīja par neizlasāmām, pārāk metafiziskām. Viņš uzskatīja viņu par intelektuāli negodīgu. Tāpat arī Džordžu Steineru. Berlins uzrakstīja tik nežēlīgi negatīvu recenziju par Ārentes Cilvēka stāvokli, ka izdevējs to tā arī nenopublicēja Anglijā. Iespējams, tam bija sakars ar faktu, ka Ārente bija ebrejiete, tāpat kā Steiners. Man šķiet, ka Berlins no ebreju intelektuāļiem prasīja augstāku standartu, jo tie piederēja viņa kopienai. Cilvēkus vairāk mulsina tuvinieku, nevis citu cilvēku uzvedība.
Kāda bija viņa attieksme pret savu piederību ebrejiem?
Absolūti 100% ebrejs savā apziņā. Viņš nekad sevi neuztvēra ne par ko citu kā vien par krievu ebreju. Jau no bērnības tika audzināts kā cionists. Izraēlas dibināšana bija ļoti būtisks elements viņa uzskatos par nacionālismu - ka tautai ir nepieciešama zeme.
Viņš akceptēja vardarbību, kas ievadīja Izraēlas dzimšanu?
Viņš bija pret vardarbību. Slavena ir epizode, kad viņš satika bijušo Izraēlas premjeru Menahemu Beginu liftā un atteicās spiest viņam roku, protestējot pret viņa lomu vardarbībā. Berlins bija pret tiesību liegšanu Izraēlas arābiem. Viņš pavisam noteikti bija pret ebreju apmetņu būvēšanu palestīniešu teritorijās un ticēja «zemi pret mieru» principam.