Viņa vairās, Zorro neatkāpjas. Šajā attiecību spēlē kārtīgi nopētu Kirila jauno suni. Zorro ir atsperīgs spalvu kamols, balts ar melniem plankumiem, dzīvespriecīgs, atvērts visai pasaulei.
Pateicīgi par maigumu
Šmeļkovu ģimenē suns nebija plānots, bet ienāca pašsaprotami. Džeka Rasela terjeru Ruso iegādājās vecākais dēls Konrāds ar sievu. Pēc tam viņiem piedzima dēliņš, visi trīs aizbrauca uz Londonu, bet Ruso tika atstāts pie vecākiem. Kirils neliekuļo: «Apzināti es suni nekad nebūtu ņēmis, jo zinu, kā dzīvnieks piesien.» Kirila sieva modes un stila žurnāla L'Officiel Latvia redaktore Ērika ievēroja brīnumainās pārvērtības, kas notika ar vīru, kad mājās ieradās Ruso. Viņa priecājās, ka jaunākais dēls Lūkass auga kopā ar suni un iemācījās saprast, ka dzīvnieks nav tikai rotaļlieta, bet arī atbildība un pienākumi. Sākumā bija bažas, vai abi mājas kaķi Mincene un viņas dēls Mačetiņš pieņems Ruso. Taču suns jaunajā mājvietā pierakstījās bez problēmām.
No pirmās dienas Kirils un Ruso kļuva nešķirami. Kopā devās pastaigās, kopā uz darbu. Kirils pārliecinājās, ka suns dāvā cilvēkam mīlestību bez jelkādiem nosacījumiem, nepieprasa viņam kļūt citādam, nekritizē un necenšas pārveidot dievināmo saimnieku. «Ruso mīlēja mani tādu, kāds esmu. Varbūt tāpēc, ka nesastop šīs īpašības sev līdzīgo sabiedrībā, cilvēki aizvien biežāk iegādājas suni?» Ērika atceras: «Vienmēr būšu Rusiņam pateicīga par mīlestību un maigumu, ko viņš sniedza Kirilam.»
Kā ūdenī iekritis
Kad pašā pagājušās vasaras viducī vakara pastaigā Ruso pazuda Jūrmalas kāpās, visi uztraucās, bet bija cerību pilni. Pirmās dienas pagāja, visur ievietojot sludinājumus, ar Ruso fotogrāfijām aplīmējot vai katru priedi, ķemmējot tuvējo apkārtni un solot lielu atlīdzību atradējam. Arī es vairākkārt ievietoju meklēšanas sludinājumus Dienā. Ērika atceras: «Uz katru zvanu, ka Rusiņš kaut kur redzēts, metāmies mašīnā vai uz velosipēdiem un līdz tumsai izbraucām visus brikšņus, iztaujājām cilvēkus.»
Taču suns bija kā ūdenī iekritis. Ērika turpina stāstu: «Pamazām sāka piezagties izmisums, un skaistā vasara iekrita kā melnajā caurumā - nekas mūs vairs nespēja iepriecināt.» Vispārējā nomācošajā noskaņojumā Ērikai piezagās nelabas aizdomas, ka viņa var palikt ne tikai bez suņa, bet arī bez vīra: «Tu taču atceries, par kādiem nešķiramiem draugiem bija kļuvuši Kirils un Ruso. Sunim teju vai vienīgajam bija atslēdziņa uz Kirila tik ļoti noslēgto dabu. Sāpīgi bija noskatīties, kā mans sirmais vīrs izdēd un vakaros, kad viņš ar Ruso ierasti devās garās pastaigās, tagad ar šķērēm līdz tumsai cērp mauriņu. Ar desmit gadu veco dēlu Lūkasu, kurš pirms aizmigšanas raudāja par savu pazudušo draugu, bija mazliet vienkāršāk. Es viņam stāstīju budistu teikas par pārdzimšanu citās būtnēs, par katras dzīvas radības likteni un to, ka ir lietas, ar kurām jāsamierinās, ka pasaulē cilvēkiem ir vēl lielākas bēdas.» Taču, kad Kirils vairs nespēja naktīs aizmigt un no bibliotēkas paņēma kaudzi jaunāko latviešu prozas grāmatu, Ērika saprata, ka vīram klāt lielā depresija. Paziņas ieteica Kirilam iegādāties citu suni vai apmeklēt psihologu. Kirils kategoriski atteicās no piedāvājuma. Ērika vērsās pēc palīdzības pie diviem ekstrasensiem. Abu teiktais sakrita - suns esot dzīvs un, visticamāk, atrodas pie jauniem saimniekiem. Tas bija neliels mierinājums Ērikai, bet ne Kirilam. Ērika saprata, ka bēda nerimst: «Vīrs jo diena, jo kļuva neciešamāks. Mājās vairs nekas nebija labi. Zupa nebija gana garda, dēls - gana gudrs, sieva slinka, un tā ar visu.» Katru dienu Kirils turpināja lasīt sludinājumus internetā, naivi cerēdams, ka varbūt kāds tomēr kaut kur redzējis Ruso.
Vienkāršs Latgales puisis
Ērika pamazām sāka lūkot pēc cita suņa, jo «saprotu, ka vīrietim, gadiem ejot, vispirms vajadzīgs suns un tikai pēc tam sieviete». Kirils interneta sludinājumos bija ievērojis kādu piedāvājumu - foksterjera kucēnu metienu Daugavpilī, un Ērika nolēma ņemt grožus savās rokās. Viņa pierunāju brāli, kurš devās uz Latgali pie tēva, izmest simt kilometru līkumu un atvest Kirilam jaunu suni. No metiena bija palicis tikai viens kucēns «tāds vienkāršs un sirsnīgs Latgales puiškāns no Daugavpils, kurš bija piedzimis divas dienas pēc Rusiņa pazušanas Jūrmalā».
Brīdī, kad Kirils ieraudzīja sprogaino, jēriņam līdzīgo divus mēnešus veco radību, viņš pirmo reizi pēc ilga laika pasmaidīja. Draiskulis tika nosaukts par Zorro. Izrādījās, šis ir vislabākais psihoterapeits. Zorro uzreiz iejutās jaunajās mājās, kļuva labs rotaļu biedrs Lūkasam, ātri sapratās ar abiem kaķiem un tāpat kā Ruso no pirmā brīža visvairāk pieķērās Kirilam. Ērika smej: «Nu mūsu mājās atkal viss, kā ierasts, - gan zupa laba, gan sieva smuka, gan dēls gudrs.»
Zorro ir tāds pats nemiera gars, kāds bija Ruso. Tāpat piegaudo, kad Lūkass vingrinās saksofonu spēlēt. Augstos fa mažora toņus suns velk līdzi. Īsts dzīvsudraba piliens ar mednieka raksturu. Aicinot spēlēties, Rusiņš nesa rotaļlietu Kirilam klāt. Zorro rotaļlietas ierušina kaut kur mantās un aicina tās meklēt kopā. Kirils ir atklāts: «Man vēl grūti runāt par Ruso. Zorro arī ir personība, bet viens nevar aizpildīt otra vietu tavā dzīvē. Neesam kā ābola divas pusītes. Katrs ir individualitāte. Zorro patīk staigāt, un tas man der. Viņš ir pati labsirdība. Tas labi, jo ņēmām sirdij, draudzībai. Nevaru iedomāties, ka man būtu suns, no kura jābaidās par dēlu, par mājiniekiem. Tāds suns būtu stingri jāaudzina, bet Zorro pats pieņemas gudrībā, spēlējoties ar Lūkasu, komunicējot ar mums, vēlēdamies visu izdarīt pareizi. Iesaucu viņu par Bučiku, jo viņš katru cilvēku grib sabučot. Ciltsrakstu sunim nav. Toties ir Eiropas pase. Piedzīvojis smago zaudējumu, esmu guvis rūgtu mācību - paļauties uz suņa atjautību nevar, situācija visu laiku ir jākontrolē. Zorro kakla siksnas iekšpusē tagad ierakstīts mans tālruņa numurs.»
Ērika ir pragmatiskāka: «Es gribu pateikt visiem suņu saimniekiem, ka mums piemīt tieksme suni cilvēciskot, piedēvējot tam savu loģiku, bet suns vispirms ir dzīvnieks ar dabiskiem mednieka, vairošanās instinktiem, un šie signāli reizēm ir pāri visam. Kaut suns nenoliedzami ir īpašs dzīvnieks, ar viņa instinktiem jārēķinās. Nu, bet Rusiņam, lai kur viņš būtu, - mūsu bučas!»