Latvijas Tatāru un baškīru kultūras biedrība Čišma gan Latvijā rīko, gan palīdz kaimiņzemju tatāriem rīkot nacionālos svētkus Sabantuj (svētku nosaukums radījis plaši izmantotu jēdzienu «sabantujs», kas apzīmē skanīgu pasākumu) un Čak-čak beirem. Šogad lielie Sabantuj svētki 18. jūnijā notiks Lietuvā.
Nezināšanas aizspriedumi
Paši tatāri, lai gan lielākā daļa ir nepilsoņi un vairāk pieskaitāmi krievu valodā runājošajai kopienai, uzsver, ka mīl Latviju un jūtas šajā valstī labi. Taču attieksmē pret sevi tatāri saskārušies arī ar negatīvu attieksmi. Oļegs Šaripovs, kurš pārstāv jauno tatāru paaudzi, stāsta, ka cilvēkiem, izdzirdot vārdu «tatārs», vienīgais, kas nāk prātā, ir tatāru un mongoļu jūgs. Tatāri ir iekarotāji, tātad slikti. Un, ja vēl uzzina, ka musulmaņi, tātad teroristi. Nu, ja ne gluži, tad dīvaini jau gan. Oļegs skaidro, ka tas viss tikai vēstures nezināšanas dēļ. Tatāri, kuru zeme jau gandrīz 600 gadu, kopš Ivans Bargais ieņēma Kazaņu, ir Krievijas sastāvā, allaž tiekušies pēc zināšanām un savulaik bijusi viena no izglītotākajām tautām Krievijā. Vēstures pētnieki tatāriem piedēvē lielu toleranci un norāda, ka paši pēc savas iniciatīvas viņi nekad nav sākuši nevienu etnisku vai reliģisku konfliktu. Pretojušies un aizstāvējušies pret uzbrucējiem gan. Zufars, kas ir arī Latvijas Musulmaņu draudžu apvienības vadītājs, uz mana kolēģa aizsākto diskusiju par musulmaņu radītajiem nemieriem reliģijas vārdā atbild ar jautājumu: «Vai esat dzirdējis, ka tatāri vai musulmaņi Latvijā būtu devuši iemeslu etniskiem vai reliģiskiem konfliktiem?»
Lūgts raksturot tatārus Zufars Zainuļins, kurš pēc sava tēva atgriešanās etniskajā dzimtenē pārņēmis Latvijas Tatāru un baškīru kultūras biedrības Čišma vadību, stāsta, ka viņa tautieši ir draudzīgi, labestīgi, miermīlīgi un strādīgi ļaudis. Arī ārēji viņi atšķiras - melnīgsnēji ar citādu sejas formu nekā krieviem un eiropiešiem. «Ja padzīvosiet kādu laiku Kazaņā, tad ātri iemācīsieties atšķirt tatārus no krieviem,» aicina Zufars.
Valoda aizmirstas
Lai gan Latvijā aktīvi darbojas tatārus vienojošā biedrība, regulāri notiek dažādi pasākumi, ir pašdarbības kolektīvi, galvenā problēma ir saglabāt savu dzimto valodu. Ģimenēs tajā runā vairs tikai retais, bet skolotāju, kas varētu mācīt, nav. Kādu brīdi Rīgā darbojusies tatāru svētdienas skola, nodarbības rīkojusi arī biedrība, un piedāvāts valodu apgūt pat tālmācībā ar interneta starpniecību, tomēr rezultāti bijuši niecīgi. Oļegs Šaripovs, kurš tatāru biedrībā aktīvi darbojas tieši ar jauniešiem, stāsta, ka jaunajai paaudzei interese par valodu ir. Īpaši tiem, kuri iesaistījušies biedrības darbā, tiekas ar tatāru jauniešiem citās valstīs un apmeklē pasaules tatāru jauniešu forumus Kazaņā. «Šīs tikšanās mums dod jaunu enerģijas lādiņu, gribas darboties, kaut ko darīt, taču trūkst skolotāju,» atzīst Oļegs, kurš pirms vairākiem gadiem pats nezināja ne vārda tatāriski. Taču pēc brauciena uz Kazaņu arī viņā pamodās nacionālais gars. Viens no risinājumiem būtu ielūgt skolotāju no Tatarstānas vai aizsūtīt kādu no Latvijas uz turieni mācīties, taču pagaidām šī problēma nav atrisināta.
Valoda aizmirstas arī vecākās paaudzes tatāriem. Ne tikai tiem, kuri tatāru ģimenēs dzimuši Latvijā, bet arī tiem, kuri bērnību un jaunību pavadījuši dzimtenē, bet Latvijā iebraukuši padomju gados. Munirs Hairovs Rīgā nokļuva pēc iesaukšanas dienestā, bet te palikšanai bija divi iemesli - mīlestība un partijas norīkojums darbam milicijā. Munira militārā karjera Latvijā ilga līdz 1994. gadam, kad viņš devās pensijā un iesaistījās uzņēmējdarbībā, kur kopā ar ģimeni darbojas joprojām. Saistībā ar stingro audzināšanu tradicionālajā tatāru ģimenē, kur liela loma ir vecāku teiktajam, Munirs lūkojās pēc sievas tautietes. Tagira, kas gan dzimusi un augusi Latvijā, viņa un arī vecāku skatījumā bija īstā. «Kad atbraucu uz Latviju, nezināju ne krieviski, ne latviski. Vēlāk, dzīvojot laukos, runāju tikai latviski, bet, kad pārcēlos uz Rīgu, paši latvieši ar mani runāja krieviski,» Munirs skaidro un atzīst, ka tatāru valodu atceras ļoti vāji. Sieva saprot, bet nerunā, arī meitas un mazmeitas šo valodu vairs nezina, lai gan Munira brāļa ģimenē dzimtajā valodā runā gan pieaugušie, gan tā iemācīta arī bērniem.
Reliģija neļaus aizmirst
Veidojot jauktās ģimenes, tatāri arvien vairāk asimilējas, valoda aizmirstas, varbūt pēc gadiem Latvijā vairs neatradīsim nevienu tatāru. Zufars, kurš atklāj, ka arī pats tatāru valodu zina sliktāk nekā latviešu, ar ko nebūt nelepojas, nav tik pesimistisks: «Tatāru gēni ir stipri, un, pat ja mēs nerunāsim savā valodā, reliģiskā piederība būs tā, kas palīdzēs neaizmirst arī nacionālo piederību. Līdzīgi kā Lietuvā, kur tatāri sen vairs nerunā savā dzimtajā valodā, reliģija ir tā, kas viņus vieno. Latvijā bez reliģijas šis vienojošais elements ir arī kultūra, biedrības aktivitātes, kopīgi svētki, iespēja vienkārši sanākt kopā, atnest tatāru gardumus, padzert tēju, un tie, kas vēl prot, var parunāt dzimtajā valodā.»