Politoloģe Iveta Kažoka uzskata, ka sabiedriskās līdzdalības situācija Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, ir laba, taču lielākoties šīs iespējas ir orientētas uz iedzīvotāju daļu, kas paši aktīvi seko līdzi notikumiem. Ir reizes, kad informācija par iespēju piedalīties norišu apspriešanā atrodama vien atbildīgo institūciju mājaslapās internetā, taču ne visi tur iegriežas. Citreiz gan tam pievēršas pamatīgāk, piemēram, nododot ziņu ar pašvaldību avīžu starpniecību. «Jā, caur vietējiem medijiem izplata informāciju, taču vēl jau ir arī forma, kādā to novada līdz sabiedrībai. Ja sausi paziņo, ka būs kaut kādā mistiskā zemes gabalā sabiedriskā apspriešana, un tiek norādīts tikai kadastra numurs, diez vai kāds būs atsaucīgs. Visi pēc kadastra numura nevar zināt, kas tā ir par vietu. Vajadzētu pasniegt daudz plašāk un skaidrāk,» uzsver Jūrmalas aizsardzības biedrības pārstāvis Guntis Grūba.
Lai gan nezināšana uzskatāma par būtisku kavēkli, bez problēmām neiztiek arī tad, kad vēsts par līdzdalību tomēr sasniegusi dzirdīgas ausis. «Runājot par likumā noteiktajām sabiedriskajām apspriedēm, es teiktu, ka tās nereti ir ķeksīša pēc. Dokuments jau ir sagatavots, un sagatavotājiem nav nekādu jautājumu, par kuriem viņi vēlētos konsultēties ar sabiedrību. Viņu misija tad ir pēc iespējas atgaiņāt visu veidu priekšlikumus, jo viņiem šķiet, ka iecere jau ir perfekta,» spriež I. Kažoka. Viņu gan iepriecinot tas, ka aizvien biežāk parādās alternatīva veida apspriešanas, kas nereti nav likuma spiestas, bet patiesa vēlme apzināt dažādu pušu viedokļus. Līdzīgi domā arī Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Rasma Pīpiķe: «Citos gadījumos sabiedrisko apspriežu organizēšanas process norit formāli, informācija, kas būtu būtiska iedzīvotājiem, tiek sagrozīta vai pateikta tikai daļēji, un procesa virzītājs var izdarīt to, ko vēlas.»
Pēc risinājuma, kas mainītu šo situāciju, tālu nav jāmeklē, uzskata I. Kažoka: «Gan valsts, gan pašvaldību iestādēm ir jāsaprot, kurš brīdis ir īstais, lai pakonsultētos ar plašāku sabiedrību. Daudz labāka būtu sistēma, kurā par normu tiktu uzskatīta plašākas apspriedes rīkošana, vēl pirms uzrakstīts, piemēram, jauna likuma vai koncepcijas melnraksts. Latvijā izplatītāka prakse ir jau uzreiz piedāvāt gatavu dokumentu, kas ir principā grūti maināms savos uzstādījumos.»
Lai gan izmaiņas pašvaldību teritorijās parasti formulē kā izdevīgas visiem iedzīvotājiem, netiek izslēgta arī atsevišķu personu interešu apmierināšana. «Runāsim konkrēti - mums tagad bija teritorijas plānošana, kas bija Jūrmalas pašvaldības iniciatīva. Taču īpašas nepieciešamības pēc tās nebija, jo jau 2012. gadā tika pieņemts teritorijas plānojums. Tās bija konkrētu ietekmīgu cilvēku intereses, un tās arī tika konkrēti realizētas. Kad šie cilvēki, kas ir ietekmīgi Latvijā, vēršas pie pašvaldības vadītāja un viņi kopā spēlē kārtis darba laikā, protams, viņi vienojas par savu attīstības projektu,» skepsi neslēpj G. Grūba. Viņš gan min arī piemēru, kad sabiedrības viedoklim jaunajā plānojumā bijis svars un atsevišķas piejūras teritorijas pēc iedzīvotāju spiediena tomēr nav apbūvētas.
Skaidrs, ka, lai ko mainītu, ar vienu personu nepietiek, un rodas apburtais loks - cilvēki, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, vairs netic, ka viņu spēkos ir kaut ko mainīt, taču tās lietas, kas varētu mainīties, nemainās, jo neviens neizrāda iniciatīvu. R. Pīpiķe piebilst, ka ne katrs arī spēj ilgstoši cīnīties: «Kur pastāv cits viedoklis, tur neapšaubāmi būs konflikts, un, ticiet man, cilvēki, kas piedalās, ilgstoši nevar izturēt tādu spriedzi un nereti salūst.»
Taču, kad runa ir par īpaši aktuāliem jautājumiem, tie bez ievērības nepaliek. Liepājas domes pārstāve Evita Eņģele stāsta, ka, piemēram, tur rīkotajā apspriešanā par pilsētas izglītības nozares attīstību piedalījušies vairāk nekā 600 cilvēku. Visi uzklausīti, taču, ņemot vērā, ka šīs reformas iestrēgušas valstiskā līmenī, Liepāja ieņēmusi nogaidošu pozīciju. Arī Madonas, Daugavpils un citu novadu pārstāvji apgalvo, ka sabiedrība esot diezgan aktīva un nereti panākot sev nevēlamo izmaiņu atcelšanu vai palīdzot uzlabot iecerēto.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pauž, ka tā ļoti augstu novērtē dažādus viedokļus, taču vienlaikus uzsver - pušu iesaistei jābūt vērstai uz dialogu un kompromisu, sabiedriskās apspriešanas pašmērķis nevar būt plānošanas dokumenta vai konkrēta objekta noraidīšana.