Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā var iepazīties ar dokumentu Zinātniskās darbības bāzes finansējums. Tur lasāms, ka 2011. gadā bāzes finansējumu no valsts budžeta saņem kādas 40 iestādes un struktūrvienības, starp kurām ir Latvijas Universitāte (LU) un tās struktūrā esošās deviņas aģentūras - zinātniskie institūti (Bioloģijas, Cietvielu fizikas, Matemātikas un informātikas, Filozofijas un socioloģijas, Fizikas, Latviešu valodas, Latvijas vēstures, Literatūras, folkloras un mākslas, Polimēru mehānikas).
LU ietvaros darbojas vēl septiņi zinātniskie institūti (Astronomijas, Eksperimentālās un klīniskās medicīnas, Atomfizikas un spektroskopijas, Ģeodēzijas un ģeoinformātikas, Kardioloģijas, Ķīmiskās fizikas, Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas), kas nav aģentūras, un trīs fakultāšu institūti.
No uzskaitījuma vien skaidrs, ka LU bez šaubīšanās ir nosaucama par Latvijas zinātniskās darbības centru un kodolu. Tas arī sasaucas ar LU rektora profesora Mārča Auziņa nesenajās intervijās pausto, ka viņš LU tagad un nākotnē redz kā klasiska tipa zinātnes universitāti.
Nav viena atsevišķa cilvēka spēkos izvērtēt, kādi ir zinātnieku atklājumi un sasniegumi, cik nozīmīgi tie ir pasaules un Latvijas nākotnes izredzēm. Tomēr, laikrakstus pāršķirstot, rodas priekšstats, ka biežāk pieminētie Latvijas zinātnes veikumi ne vienmēr tiek saistīti ar LU vārdu. Iemesli tam droši vien meklējami padomju laiku pagātnē, kad LU pamatā bija tikai mācību iestāde, savukārt zinātniskā darbība notika galvenokārt Zinātņu akadēmijas institūtos. Varbūt es kļūdos, taču man šķiet, ka tāda Zinātņu akadēmija bija liels posts - tā neļāva LU iegūt prestižu un starptautisko atpazīstamību, kas normālai universitātei gluži vienkārši pienākas. Jāatceras arī, ka liela daļa augsta līmeņa pētniecības Latvijā bija saistīta ar PSRS militārā kompleksa vajadzībām, tāpēc tā nereti tika klasificēta kā noslēpums.
Atjaunotajā Latvijas Republikā liela daļa Zinātņu akadēmijas institūtu ir nonākuši tur, kur tiem, manuprāt, ir jābūt - LU paspārnē. Tomēr kādreizējais separātisms nav pārvarēts līdz galam. Dažbrīd ir sajūta, ka mācību iestāde darbojas savā nodabā, bet zinātniskie institūti ietur vēsu neitralitāti. Tas nav pareizi. Vajadzētu būt tā, ka izcilākie zinātnieki, kas taču nereti ir arī vadošie profesori, ir tieši un nepārprotami ieinteresēti kvalitatīvās studiju programmās un dedzīgos, zinātkāros studentos.
Pētniecībā, tāpat kā visur citur, procesi ir dinamiski, jaunu asiņu pieplūde, svaigas galvas, kurās var uzplaiksnīt oriģināla doma, ir absolūti nepieciešamas. No kurienes gan tās lai rodas, ja ne no studentu vidus? Citu valstu prakse rāda, ka īpaši labvēlīga situācija jaunu ideju ģenerēšanai ir augstskolās, kurās studentu un pasniedzēju sastāvs ir internacionāls. LU, piesaistot pētniecībai starptautisku grantu līdzekļus, ir visas iespējas dažādot arī pētnieku un doktorantu sastāvu. Šīs iespējas, šķiet, vēl ne tuvu netiek izmantotas.
Pēdējos divdesmit gadus Latvijas sabiedrībā lēni un it kā nemanāmi norisinās diskusija par augstākās izglītības reformu. Var sacīt, ka kaut kas līdzīgs reformai visu laiku notiek - kaut kas tāds bezveidīgs un brīžiem haotisks.
Ir skaidrs, ka pasaulē ir mainījusies un droši vien drīz atkal mainīsies izpratne, kāpēc un kāda augstākā izglītība ir nepieciešama. Tomēr ir daži fundamentāli atzinumi, kas nemainās un kas nedrīkst mainīties. Jebkurā nelielā valstī jābūt valsts vai kā citādi ilgtermiņā finansētai galvenajai universitātei, kas var pamanāmi iezīmēt attiecīgās valsts profilu pasaules zinātnes kartē. Valsts un tās zinātnes universitāte ir kā divi savienotie trauki.
Domājot par augstākās izglītības reformu, ir skaidrs, ka jānostiprina LU kā valsts galvenā zinātnisko pētījumu centra statuss un potenciāls. Varbūt šajā nolūkā sperami arī radikālāki soļi, piemēram, atbrīvojoties no vienas otras mācību programmas, kam ar perspektīvām zinātnes nozarēm ir mazs sakars, un apsverot iespēju iekļaut LU struktūrā institūtus, kam ir augsts reitings un prestižs, bet kas darbojas savā nodabā.
It kā šie un līdzīgie jautājumi ir pašas LU un Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē. Tomēr Latvijas atkopšanos pēc krīzes un turpmāko attīstību nenoteiks banku pakalpojumi vai nekustamo īpašumu tirgus, bet gan patstāvīga spriestspēja, inovatīva domāšana un netradicionāli risinājumi jebkurā jomā. Zinātnes un atbilstīgas zinātniskās izglītības loma te būs noteicoša.
* Biznesa augstskolas Turība valdes priekšsēdētājs