«Uzskatu, ka mans lēmums ir koleģiāls attiecībā pret partijas biedriem un godīgs arī pret vēlētājiem,» paziņojumā raksta J. Junkurs, atvainojoties visiem vēlētājiem, kuriem šis solis vai publiski izskanējušās spekulācijas liek šaubīties par savu izvēli, balsojot par Vienotību un arī viņu. J. Junkurs lēmumu skaidro ar nodomu doties strādāt uz ārzemēm, joprojām paliekot uzticībā Vienotībai. Uz Dienas jautājumu, vai viņš būtu tā rīkojies arī tad, ja mandātu saņemt nebūtu tik būtiski S. Āboltiņai, J. Junkurs atbildēja: «Pilnīgi noteikti. Darbs Saeimā, bez šaubām, ir ļoti nopietns un atbildīgs, taču mans lēmums strādāt Honkongā uzņēmumā ar nopietnu attīstības stratēģiju šobrīd man personīgi ir lielāks dzīves izaicinājums.» Viņš uzsvēra, ka darbu neviens neesot palīdzējis sameklēt, šo piedāvājumu saņēmis no uzņēmuma īpašnieka, ar kuru esot sen pazīstams.
Izvairās no saziņas
Saeimas priekšsēdētāja S. Āboltiņa apgalvoja, ka pēc vēlēšanām ar J. Junkuru neesot sazinājusies, tāpēc šo lēmumu viņai grūti komentēt, bet tā esot katra cilvēka brīva izvēle. Sazvanīties ar jauno kolēģi, kurš pārnāca uz Vienotību no neatkarīgo deputātu grupas, nebija izdevies arī Edvardam Smiltēnam, kurš pēc Dzintara Zaķa atkāpšanās no frakcijas vadītāja amata pilda arī šos pienākumus. «Man nav saprotams, kāpēc viņš pazuda, ja bija nepieciešams uzsākt sadarbību ar jauno frakciju. Ja cilvēki ir par tevi balsojuši, tas uzliek arī pienākumu neslēpties,» sacīja E. Smiltēns. Vienotības biedriem ir dažādi pieņēmumi, kāpēc J. Junkurs, kurš šajā Saeimā strādāja klusu un nemanāmi, tā rīkojās. «Var pieļaut, ka viņš bija šokā no tā, kas notika, kad pēkšņi viņam pievērsta tik liela uzmanība kā cilvēkam, kam ir izdevies vēlēšanās izkonkurēt Āboltiņu,» atzina kāds politiķis. J. Junkurs Dienai paskaidroja, ka esot ilgāku laiku slimojis un par to informējis kolēģus un partijas biedrus. «Uzturos mājās un nestrādāju, neatbildu arī uz telefona zvaniem, par ko atvainojos ikvienam, kuru šāda šķietami atturīga attieksme ir aizvainojusi,» piebilda J. Junkurs.
Uz vaicāto, pēc kā šī situācija izskatās, Ilze Viņķele (Vienotība) atbildēja, atgādinot Jaunā laika dibinātāju atgādinājumu jaunpienācējiem - «politikā tas izskatās tā, kā tas arī izskatās». Tā arī esot viņas atbilde uz vaicāto. «Solvita iegūs cieto mandātu, stabilitāti un prognozējamu karjeru četrus gadus. Izskatās, ka Āboltiņas kundze vēlēsies arī vadīt frakciju,» piebilda I. Viņķele. Viens no Jaunā laika dibinātājiem Kārlis Šadurskis pat bija pārliecināts, ka S. Āboltiņai ir jāvada frakcija, jo viņai ir autoritāte. Arī Ainars Latkovskis redz S. Āboltiņu kā frakcijas vadītāju. Viņš atgādina, ka šis ir amats, kurā var būtiski ietekmēt politiskos procesus. «Es Solvitai vēlu tikai to labāko. Ja cilvēks pakrīt, viņam ir dota iespēja piecelties. Visu noteiks darbi,» teica A. Latkovskis. Gaviles Vienotības frakcijā otrdien tomēr neskanēja, un bija politiķi, kas uzskatīja - uz labu lietas vērsīsies tikai tad, ja S. Āboltiņa un arī Vienotība būs pamanījusi vēlētāju dotos signālus un mainīsies.
Atbalsta Mūrnieci
Vienotības līdere atgriezīsies parlamentā, bet Saeimas priekšsēdētāja S. Āboltiņa vairs nebūs. Viņa bija spilgta un pārliecinoša parlamenta spīkere, kas Valsts prezidenta prombūtnē veica arī pirmās amatpersonas pienākumus. Nesen ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība) Dienai sacīja, ka laikā, kad Latvija būs prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē, Saeimas spīkeram būs ļoti liela loma un būs svarīgas gan viņa svešvalodu zināšanas, gan parlamentārie kontakti.
Ja drīz pēc vēlēšanām S. Āboltiņa kā savu pēcteci redzēja bijušo Saeimas priekšsēdētāju Gundaru Daudzi (ZZS), tad tagad atbalsta Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA) izvirzīto Ināru Mūrnieci, kura nav bijusi prezidijā, bet patlaban vada Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Pirms dažiem mēnešiem intervijā Latvijas Avīzē I. Mūrniece, runājot par valsts iekšējo drošību, izteica nožēlu, ka viņai nav izdevies panākt iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) ierašanos uz viņas vadīto komisiju. Tas norāda, ka arī autoritāte vēl būs jāiegūst. Ja politiķi apstiprinās amatā, tad kopā ar iekšlietu ministru un citām amatpersonām viņai būs jāpiedalās arī Nacionālās drošības padomes sēdēs.
Uz vaicāto, vai I. Mūrniece nav nobijusies no amata, kam piekritusi, viņa atbildēja: «Kas tas par jautājumu? Es ļoti nopietni biju par to domājusi.» Viņa neatbildēja, vai latviešu karavīru piemiņas dienā 16. martā tāpat kā citugad dosies pie Brīvības pieminekļa, jo vēl esot jāsagaida Saeimas balsojums. NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars norāda - tā ir katra politiķa brīva izvēle, kā godināt karavīru piemiņu. Taču par I. Mūrnieces spēju godam veikt Saeimas priekšsēdētājas pienākumus viņš esot pilnīgi drošs, ja vien kāds apzināti nemēģinās viņai traucēt. S. Āboltiņa arī uzsvēra: «Katra persona savā amatā ir individuāla. Ināra Mūrniece būs citāda, bet ļausim viņai strādāt un tad vērtēsim.» S. Āboltiņa noliedza, ka atbalsta NA kandidāti, jo viņa varētu nebūt tik pārliecinoša, bet atgādināja, ka NA šis amats bija prioritāre un tā ir politiskā vienošanās.