Savulaik Latvijā bija plašas un dusmīgas debates par valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma uzbūvi - dažādi t. s. vadības līgumi, piemaksas utt. Dominējošais secinājums bija, ka šāds modelis ir necaurskatāms un attiecīgi labojams. Vai un kā tas ir noticis, ir atsevišķa tēma, savukārt Saeimas plenārsēde vakar apliecināja, ka parlamentārieši - starp kuriem gan jau bija tādi, kuri kādreiz ir bargi kritizējuši ierēdņu ienākumu modeli, - necaurskatāmību akceptē, ja runa ir par viņiem pašiem.
Nebūsim populisti un nemētāsimies ar apgalvojumiem, ka Saeimas deputātiem «tik daudz nepienākas» jau tāpēc vien, ka viņi ir deputāti, «neko nedara» vai «visi zog». Tāpat skaidrs, ka, ja tautas priekšstāvim ir papildu slodze, piemēram, vadot kādu komisiju, par to pienākas atalgojums.
Runa ir par to, ka šādu piemaksu sistēma ir apbrīnojami sakuplojusi un publikai faktiski nezināma. Savulaik publika no sirds ņirgājās par dažādiem politiski angažētiem indivīdiem, kuri spēj vienlaicīgi strādāt neskaitāmās padomēs, un jāsecina, ka šādu pārcilvēku netrūkst arī Saeimā.
Regulējuma izmaiņas, ko rosināja opozīcijas pārstāvji, paredzēja nevis atteikšanos no piemaksām vispār, bet to, ka bezgala strādīgais deputāts tomēr saudzē sevi un aprobežojas ar vienu piemaksu. Diemžēl priekšlikuma apspriešana, ņemot vērā, ka to kolēģiem priekšā cēla Kaimiņš, prognozējami izvērtās par spilgtu uzrunu un amizantu apmainīšanos ar replikām, bet ne vairāk. Lai gan - var patikt vai krist uz nerviem Kaimiņa komunikācijas stils, bet nekā aplama izvirzītajā jautājumā nav.
Izmaiņas piemaksu sistēmā, iespējams, var būt arī citādas nekā opozīcijas piedāvātās, tomēr kopumā tās būtu nepieciešamas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, modelis vismaz jādara viegli izzināms - lai nav tā, ka deputāti ar miklumu acīs stāsta, cik nepamatoti viņiem pārmet «biezumu», kā argumentu nosaucot tieši algu, bet ne vārda neminot par piemaksām. Otrkārt, pašreizējais modelis ir nedemokrātisks no pozīcijas un opozīcijas attiecību viedokļa. Elementāra aritmētika nozīmē, ka pozīcijas cilvēki var vairot savus ienākumus visnotaļ raženi - ieņemot posteņus, par kuriem saņem piemaksas, vai arī šādus posteņus izveidojot. Pārceļot no angļu mēles: «uzvarētājs paņem visu». Nevaru teikt, ka man taisni sāp sirds par opozīcijas mazākajiem ienākumiem, tomēr tāda noslāņošanās starp deputātiem vienkārši ir... bezgaumīga, vai? Un neveicina konstruktīvu sadarbību (spēju atbalstīt ne savus priekšlikumus, ja tie ir valstij vajadzīgi). Tas arī jauc līdzsvaru starp varas atzariem - kādēļ uzņemties atbildību ministra postenī, ja kā deputāts tu vari saņemt divas reizes vairāk? Treškārt, būtu tiešām jāvērtē, par kādiem pienākumiem piemaksas maksājamas. Jo, atkārtošos, nav šaubu, ka tāda ir vieta, ja runa ir par komisijas vadīšanu, savukārt netrūkst arī tādu darbu (?), par kuriem ir aizdomas, ka īstie darītāji ir Saeimas (t. sk. frakciju) darbinieki.
Jo mazāk būs «slīpu gājienu», jo mierīgāk vēlētāji uztvers deputātus un viņu algas.