A. Š. Ir daudz ko teikt, kaut vai valsts budžets. SVF šobrīd inspicē Finanšu ministriju, tramda Ministru prezidentu. Bet apakškomisijas izveides ideja bija pieteikta jau pirms vairākiem mēnešiem. Budžeta komisijā to ieteica mans kolēģis Imants Parādnieks, bet ar balsu vairākumu šī ideja tur neguva atbalstu. Tādi paši mēģinājumi bija arī citās komisijās.
Doma bija, ka apakškomisijai jābūt, bet varbūt nav jābūt pie likumdošanas komisijām, kas katru dienu aizņemtas rutīnas darbā un spiestas strādāt pie ļoti daudziem likumu projektiem, sausām, precīzām un tehniskām lietām. Ņemot vērā, ka Latvijas demogrāfija un nākotne stāv pāri vienas komisijas kompetencei, Nacionālās drošības komisija šķita īstā. Ceru, ka neviens tur negrasās nodarboties ar populismu.
I. P. Ministru prezidents arī ir pateicis, ka demogrāfijas lietas ir vienas no svarīgākajām, un pats pārrauga jau nesen veidoto darba grupu. Ja izpildvarā ir šāda organizācija, tad kāpēc lai lēmējvarā?
Un kāpēc Vienotība nav iniciējusi šādu apakškomisiju? Vai uzskatījāt to par nenozīmīgu tēmu, ko var atstāt opozīcijai?
I. V. Tas ir mazliet vienkāršoti, jo demogrāfijas jautājumu skaidrošana nevar būt pozīcijas vai opozīcijas monopols. Iniciatīva ir apsveicama, jo ir pietiekami konstruktīva. Manuprāt, šeit nav pretrunas.
Vai Vienotībai darbu dēļ roku pietrūka, lai tiktu līdz tam?
I. V. Ka Vienotības deputāti pilnībā atbalsta šādu iniciatīvu, ir redzams kaut vai no kuplā pārstāvniecības skaita apakškomisijā. Tas noteikti nav attieksmes jautājums.
I. P. Ja demogrāfiju atstāsim kaut kur trešajā plānā, tad jautājums ir - kam tad tas viss pārējais tiek darīts? Jebkurš likums, kas tiek pieņemts, pirmām kārtām būtu jāskata caur demogrāfijas lietu prizmu.
A. Š. Viens no darbiem būs simtprocentīgi visas likumdošanas revīzija, izlabojot visu to, kas neveicina demogrāfiju. Tur svarīgs katrs deputāts, kas piedalās. Prieks, ka Vienotība attiecas nopietni un deleģējusi lielu skaitu. Būs vēl papildus cilvēki no citām frakcijām. Tas liecina, ka cilvēki saprot: ir joma, kurai nav par maz uzmanības. Te šobrīd ir jāvelta visi spēki.
Labklājības ministrijā ir programma, Ministru kabinetā ir īpaša padome. Jaundibinātā apakškomisija nodarbosies tieši ar politiku. Vai nav iznācis, ka valdība ir izpildvaras ratus ideju un politikas zirgam priekšā nolikusi?
I. V. Apakškomisijas iniciatīva nav radusies klajā vietā un nav pirmais mēģinājums Latvijā kaut ko darīt demogrāfijas uzlabošanas virzienā. Mēs varam dažādi vērtēt, tomēr Labklājības ministrijai ir sagatavotas jaunas ģimenes politikas pamatnostādnes un top rīcības plāns, kas ir vētīts Saeimā. Un Saeima var kļūt par lielisku platformu dažādu viedokļu diskusijām.
I. P. Komisijā esam nolēmuši, kā darboties, kad finansiālie resursi ir ierobežoti. Taču ne vienmēr nauda ir svarīgākais. Skaidri jānosaka mērķi, ko mēs vēlamies sasniegt. Piemēram, Ungārijā 2030. gadā ir plānots par vienu miljonu ungāru vairāk. Mēs diskutēsim par iespējamiem līdzekļiem, un šeit ir nepieciešama radoša pieeja. Viens ir skatīties citu valstu pieredzi, bet meklēt arī savu. Latvieši vienmēr ir spējuši parādīt savu radošumu un atrast pat pirmie daudzus mehānismus, ar kuriem izcēlušies.
«Radošums» ir tēmai piemērots vārds.
A. Š. Ar vārdu «demogrāfija» bieži saprot tikai bērnu nākšanu pasaulē. Tomēr demogrāfija sastāv no trīs lieliem blokiem. Viens ir cilvēka dzīves ilgums un veselīgs dzīvesveids, otrs ir cilvēku skaits jeb piedzimšana un trešais - migrācija. Ja kaut vienu no šiem blokiem apakškomisija nespēs izvērst ļoti nopietni, tad grūtāko uzdevumu, kas ir pēdējos simt gados latviešu tautai, neizdosies atrisināt. Visi šie trīs bloki ir vienlīdz svarīgi. Migrācijas jautājums - ļoti daudzi reproduktīva vecuma cilvēki ir aizbraukuši. Kaut ko par to nojautīsim no tautas skaitīšanas. Latvieši ir aizbraukuši, un mums viņi jādabū atpakaļ. Tas ir ātrākais veids, kā viņi var iekļauties tautas atjaunotnē. Otrs bloks par dzīves ilgumu. Ļoti svarīgi, lai cilvēki līdz apmēram 40 gadu vecumam rēķinātos ar savas dzīves svarīgumu, ar savu nepieciešamību tautai. Trešais, kas emocionāli tiek iznests pirmajā plānā un ir skaistākais, ir paši bērni. Šeit katram Latvijas iedzīvotājam ir sava artava jādod.
I. P. Mēs neradām bērnus naudas dēļ. Tas ir tikai līdzeklis, kas palīdzētu. Pasaulē ir izpētīts, ka tas darbs, ko ģimene iegulda bērna audzināšanā, ir līdzvērtīgs tam, ko iegulda ražojoši uzņēmumi. Bērns ir mūsu kapitāls, kas nākotnē veidos vēl lielāku kapitālu. Gribētos lūgt Finanšu ministrijai pārskatu par to, cik daudz naudas bērnā tiek ieguldīts līdz pilngadībai un cik viņš «saražo» līdzekļu. Tad mēs sapratīsim, ka tas ir mūsu kapitāls.
A. Š. Var sarēķināt, cik bērna atrašanās vien Latvijas valstī rada ekonomikas pieaugumu. Bērnam vajadzīga pārtika, bērnudārzs, transports, medicīniskā aprūpe, kas viss kopā ģenerē tautsaimniecībā ienākumus. Katrs bērniņš, kas nācis pasaulē kā patērētājs, varbūt patiesībā ir vēl lielāks radītājs.
I. V. Ir cerīgi dzirdēt, ka komisijas vadītāji izklāsta darba lauku plašāk par nereti pieņemto uzskatu, ka demogrāfijas veicinātāji ir tikai pabalsti. Runājot par apakškomisiju, veiksme tās darbā būs atkarīga no tā, cik pārnozaru skatījumu komisija būs spējīga savilkt kopā. Mēs noteikti nevaram runāt par demogrāfijas situācijas uzlabošanu, runājot ierastajās ministru atbildības kastītēs: Labklājības ministrija atbild par bērniem, par ekonomikas vides stabilitāti atbild Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija - par pabalstiem. Šāda pieeja pilnīgi noteikti neveicinās demogrāfijas situācijas uzlabošanu.
Tad prinicipā Vienotība piekristu uzstādījumam, kas briest apakškomisijā, ka viss mūsu politiskas fokuss, kas sajūdz kopā visu politiku stratēģijas izpratnē - ka tā varētu būt demogrāfija?
I. V. Demogrāfija un attīstība kā tāda. Jautājums ir par to, vai apakškomisija ietvers savos darba plānos esošos plānošanas dokumentu izvērtēšanu. Piemēram, ja runājam par attīstības stratēģiju Latvijā no 2020. līdz 2030. gadam, tad tur šis aspekts nav tik izteikti uzsvērts. Jautājums ir, kā mēs runājam par vidēja termiņa attīstības plāniem, kā šie procesi iet roku rokā ar ļoti ambiciozajiem komisijas nosauktajiem mērķiem.
A. Š. Ceru, ka pāris nedēļu laikā apakškomisija nonāks līdz nomērāmam uzdevumam, lai mēs nevarētu slēpties aiz vispārīgām frāzēm. Pēc laika jābūt gataviem aizstāvēt kopējo viedokli visas sabiedrības priekšā. Ja nespēsim komisijas vārdā aizstāvēt šo viedokli sabiedrības priekšā, tad mēs nekad nepārlauzīsim valdības vīru domāšanu, nekad neizmainīsim šo demogrāfijas tendenci.
Vai lauzienam tomēr nav jānāk no valdības puses?
A. Š. Man ir bijusi iespēja vadīt valdību, es zinu, kāda ir ministru un Ministru prezidenta dienaskārtība. Birokrātija var jebkuru politiķi apēst dzīvu, viņam nepaliek pāri neviena minūte diennaktī. Tādēļ es uzskatu, ka viņiem neiznāk iespēja paskatīties plašāk. Mēs, skatoties plašāk, definēsim precīzāk.
I. V. Cīņas leksiku, ka valdībai kaut kas ir jāsalauž, varētu atlikt, jo nav skaidru signālu, ka valdība neizprot. Gluži pretēji. Jautājums ir par finanšu iespējām. Tas nenozīmē, ka mums nebūtu jārunā par prioritāro tieši šādā demogrāfijas skatījumā. Viens no piemēriem ir Labklājības ministres Ilonas Jurševskas sāktā ģimenes valsts pabalsta reforma, kas būs daudz niansētāka par astoņu latu modeli. Tas paredzēs lielākus atvieglojumus strādājošiem par apgādībā esošām personām un mazāku akcentu uz pabalstu kā instrumentu, kas ir vērsts uz trūcīgiem cilvēkiem. Nav tā, ka valdība neapzinās.