Mēs strādājam pie jauna izsaukumu apkalpošanas standarta, kuram vajadzētu projektā būt redzamam martā. Pašreiz likums nosaka, ka policijas uzdevums ir nekavējoties pēc izsaukuma saņemšanas reaģēt, ja tiek apdraudēta sabiedrības vai indivīda drošība. Mēs vēlamies iespējamos izsaukumus sagrupēt noteiktās grupās, pasakot, piemēram, ka ir izsaukumi, kuri ir zaudējuši savu bīstamību, jo ir notikuši pirms kāda laika. Te mēs skaidri pasakām, ka cilvēkam nāksies pagaidīt. Savukārt ir notikumi, kuros nepieciešama nekavējoša policijas iejaukšanās. Tā rezultātā var nākties pagaidīt uz kādu citu izsaukumu.
Vai jūs precīzi sarakstīsiet arī minūtes, cik ilgā laikā ir jāierodas?
Jā, tas nākamais posms, jo pagaidām mēs tikai plānojam, kādās kategorijās mēs varam izsaukumus sagrupēt.
Piemēram, vīrs sit sievu, cik ātri ierodas policija?
Ja notikums apdraud cilvēka dzīvību, ierašanās noteikti būs ļoti īsā laika periodā. Es tagad negribu nosaukt kaut kādu konkrētu termiņu. Mēs tagad vērtējam jau Latvijā esošās sistēmas, kurās ir noteikts ierašanās laiks, tā ir ātrā medicīniskā palīdzība un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Policijai šādas prakses nebija.
Valsts policijai narkotiku apkarošana ir izvirzīta par vienu no prioritātēm. Kā mazināt šos noziegumus?
Pilnībā likvidēt narkotikas Latvijā nav iespējams. To rāda pasaules pieredze, ar ko jārēķinās. Visā pasaulē policija ir spējīga no nelegālās aprites izņemt piecus līdz desmit procentus narkotiku. Viss, kas saistās ar narkotikām, pats par sevi rada noziedzību, ko sauc par narkokriminalizāciju. Jo ar narkotikām saistīti virkne noziegumu, sākot ar izgatavošanu, glabāšanu, pārvietošanu un realizēšanu. Šeit nevaram viennozīmīgi pateikt, kas ir pirmais, ko darīsim. Ir divi darbības virzieni. Viens ir preventīvie pasākumi. Lai novērstu vēlmi lietot narkotiskās vielas un iegādāties, Valsts policijai ir jāstrādā ciešā sadarbībā ar citiem partneriem, kas ir izglītības iestādes, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas. Jāturpina darbs preventīvā plāksnē, jāmazina pieprasījums. Otrs - tā ir policijas operatīvā darbība, kas saistīta ar narkotisko vielu izplatīšanas un pārdošanas ierobežošanu. Šeit uzskatu, ka Valsts policijas kapacitāte ir pietiekama. Nesenie gadījumi liecina, ka Kriminālpolicija ir spējīga līdz ar Eiropas kolēģiem iesaistīties liela mēroga operācijās, aizturēt Rīgā liela mēroga narkotisko vielu kravu. Ik dienas notiek dīleru aizturēšanas, kas pārdod narkotikas. Te jāsaprot, ka, aizturot dīleri, uzreiz nāk nākamais vietā. Un ļoti daudz cilvēku iesaistās narkotiku aprites nodrošināšanā, pārvadāšanā, glabāšanā.
Es runāju par ielu līmeni, skolām un pagalmiem. Šobrīd, ja pieķer par narkotisko vielu lietošanu, ir noteikta administratīvā atbildība. Vai nevajadzētu pastiprināt līdz kriminālatbildībai?
Tas ir valsts sodu politikas jautājums. Viennozīmīgi atbildēt, vai tas ko mainīs, mēs nevaram. Es uzskatu, ka šeit jāturpina cieša sadarbība ar partneriem. Narkotiskās vielas pieaug ap skolām, tāpēc jāsadarbojas ar pašvaldību policiju patruļām, ar izglītības iestādēm, ar Valsts policijas nepilngadīgo lietu inspektoriem, kuri apzina lietotājus un realizētājus, ielas līmenī tas ir patruļdienesta prioritāra virzība uz narkotisko vielu aprites ierobežošanu, uzmanības pievēršana realizācijas vietām.
Ja runā par narkotiku dīleriem, vai nav tā, ka inspektori nāk un sūdzas, ka mēs viņus ķeram, bet viņus nosacīti notiesā un atbrīvo, mēs atkal ķeram un ziniet, mums viņi ir apnikuši? Kāds ir inspektoru viedoklis, vai sodi nav pārāk mazi?
Uzskatu, ka sodu politikai nav īpaši lielas nozīmes jautājumā, cik lietotāju vai tirgotāju mēs spēsim aizturēt. Jāiet uz to, lai mazinātos atkarība, jāsamazina iespējas iegādāties narkotikas, jo mazākas būs iespējas, jo mazāk iegādāsies un lietos. Cilvēkam, kurš lieto narkotikas un ir nonācis šo vielu atkarībā, ir pilnīgi vienalga, kāds ir sods, viņš ir atkarīgs no vielas, tas ir mediķu darbs, lai nodrošinātu, ka viņš no šīs atkarības atbrīvojas.
Mums ir heroīna lietotājs, kuram nepieciešams daudz naudas, viņš bieži aplaupa cilvēkus, atņem somiņas un mobilos telefonus, pārdod tos, ko darīt ar šādu heroīna lietotāju?
Protams, jebkurš narkotiku atkarīgais ir bīstams sabiedrībai tāpēc, ka ir gatavs izdarīt noziegumus, esot narkotiku reibumā un lai iegūtu līdzekļus. Iespējams, ka ir plašāk diskutējams jautājums par piespiedu ārstēšanu. Atkarīgajam nav ko zaudēt, viņš pats no atkarības neārstēsies.
Kāda jēga runāt par prevenciju attiecībā uz heroīna lietotāju, kurš regulāri izdara noziegumus?
Prevencijas mērķauditorija ir tie, kas vēl nav atkarīgi, ar nolūku izdarīt visu, lai viņi nelietotu un būtu apgrūtināta narkotiku lietošana.
Jūsu prioritātēs nefigurē dzimumnoziegumi. Vai tas ir apzināti? Piemēram, pedofilu apkarošana. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece saka, ka pedofilu reģistrs ir viena no prioritātēm šogad.
Dzimumnoziegumi ir prioritāte, ņemot vērā, kas ir cietušie. Attiecībā uz pedofilu reģistru ir nepieciešama plašāka diskusija atbildīgajos dienestos un cilvēkos, kas nodarbojas ar šo jautājumu. Ja tas ir saistīts ar informācijas apkopošanu un reģistrēšanu un pēc tam izmantošanu operatīvajā darbā, lai atklātu noziegumus un novērstu nākotnē, analizējot situāciju, panākt, lai pedofils neizdara jaunu noziegumu, tad tas ir pilnīgi atbalstāms un nepieciešams. Jebkura informācijas bāze spēj mums palīdzēt. Jautājums, kā to izdarīt tiesiski, ir ārpus Valsts policijas kompetences. Tas ir likumdošanas jautājums, kā to noformēt.
Eiropā ir atšķirīgas pieejas šajā jautājumā. Eiropolam ir iestrādes, kā jautājumu varētu risināt, un mums atliek tikai pašiem tikt skaidrībā, cik plaši izmantojams ir reģistrs, vai šīs ziņas izmanto tikai policija noziegumu atklāšanā un novēršanā. Vai arī tas ir plašāks reģistrs, kuru vēlamies rādīt arī sabiedrībai.
Ar ko, jūsuprāt, tagadējais policijas darbs atšķiras no tās policijas, kurā jūs sākāt strādāt savulaik? Ar ko policija ir kļuvusi labāka?
Kad es sāku strādāt [1993. gadā], darba apstākļi un materiāli tehniskais nodrošinājums nebija salīdzināms ar pašreizējo, ekipējumu mēs ar kolēģiem iegādājāmies par savu naudu, lai varētu pilnvērtīgi pildīt dienesta pienākumus. Pašreiz materiālā bāze un tehniskā attīstība ir ievērojama. Ir samazinājies personāls, esam atbrīvojušies no cilvēkiem, kas nav godprātīgi. Dzīvojam citā realitātē, ceru, ka sabiedrība to novērtē, jo arī sabiedrības uzticamības reitings aug.
Viena no policijas pārbaudēm ir 16. marts. Vai šajā kontekstā policijā pastāv problēma ar lojalitāti Latvijas valstij, ņemot vērā lielo krievvalodīgo īpatsvaru?
Mēs nevācam datus par darbinieku tautību, ja viņi nevēlas to norādīt, tāpēc nevaru pateikt, cik un kādu tautību pārstāvji policijā ir. Par lojalitāti - arī šeit ir apmācība, cilvēki tiek sagatavoti konkrētu uzdevumu veikšanai, ja runājam par masu nekārtībām, tad ir ilglaicīgas profesionālu pasniedzēju realizētas programmas, ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu pasniedzēju. Cilvēki, kas nodrošina sabiedrisko kārtību, ir profesionāļi, un līdzšinējā pieredze liecina, ka nav gadījumu, kad policisti būtu nelojāli vai atstātu sev norīkoto vietu.
Rietumvalstu mediķus vervē rietumvalstu slimnīcas. Vai rietumvalstu policijas vervē Latvijas policistus?
Noteikti nē, nevervē.
Kāpēc ne? Vai tik slikti?
Ja runājam par Eiropas Savienības līmeņa institūcijām, mēs vienmēr atbalstām tos cilvēkus, kas piedalās konkursos uz vakancēm, ja viņi vinnē šos konkursus un spēj pildīt dienesta pienākumus, mēs spējam labāk sadarboties ar tiesībsargājošajām iestādēm. Man ir piemērs. Mums ir cilvēks, kas strādā konkrētā institūcijā, es paņemu telefonu, piezvanu un pasaku, ka mums vajag tādu un tādu lietu. Viņš atbild - es tūlīt ieiešu blakus kabinetā un to nokārtošu. Un tas notiek daudzu tūkstošu kilometru attālumā. Taču tas nav daudzskaitlīgi, tie ir daži padsmiti cilvēku. Bet nav iespējams atsūtīt vēstuli un uzaicināt darbā uz citas valsts policiju. Tas ir tikai tāpēc, ka, lai kļūtu par policistu, jebkuram ES dalībvalsts pilsonim citā Eiropas valstī ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Policistam pilnībā jāsaprot procesi citā valstī un jāizpilda virkne kritēriju.
Kā vērtējat praksi amatpersonām dāvināt šaujamieročus uz šķiršanos? Piemēram, bijušajam finanšu ministram Einaram Repšem. Vai tas ir pareizais signāls sabiedrībai?
Tas nav jautājums policijas vadībai, tā nepieņem šo lēmumu.
Bet jūsu viedoklis?
Šeit nevar būt mans personiskais viedoklis, jo tā ir prakse, kas Latvijā ir ieviesusies, un tas ir Ministru kabineta kompetences jautājums. Nevaru sniegt vērtējumu šiem lēmumiem.