Atrasts spēles balanss
Kas tad īsti ir mainījies Vācijas izlasē kopš 2008. gada Eiropas čempionāta, kad finālā atzīts Spānijas pārākums, un 2010. gada Pasaules kausa (PK), kad Vācija paklupa pusfinālā? Pirmkārt, jau pieminētais balanss. Lēvs pēc izstāšanās no PK finālturnīra vācu medijiem izteicās, ka viņu toreizējā aizsardzības līnija bija lieliska pret vājākām komandām, bet nepietiekami disciplinēta pret meistarīgākām vienībām. Atceroties malējā aizsarga Filipa Lāma sniegumu pagājušajā EČ un iepriekšējā PK, atmiņā nāk viņa aktivitātes pretinieka laukuma pusē. Kaut vai Vācijas uzvaras vārti kompensācijas laikā 2008. gadā pusfinālā pret Turciju. Šogad Lāms ar uzbrukumiem neaizraujas. Viņa kolēģis otrā aizsardzības flangā Žeroms Boatengs arī ne. Galvenokārt tāpēc, ka līdz šim nav bijis tādas vajadzības. Lēvs nestrebj karstu un visupirms domā par vārtu nezaudēšanu. Divi ielaisti vārti trijās spēlēs ir dalīti otrs labākais rezultāts grupu turnīrā. Ņemot vērā, ka Vācija spēlēja tā sauktajā nāves grupā, to varbūt pat var uzskatīt par nedaudz augstāku panākumu nekā Itālijas divus ielaistos vārtus vai Spānijas - vienus.
Otrkārt, centra pussargu Bastiāna Šveinšteigera un Sami Hediras savstarpējās sapratnes uzlabošanās. Ja Mihaels Ballaks pirms 2010. gada PK nebūtu guvis savainojumu, Hedira neuzspīdētu finālturnīrā Dienvidāfrikas Republikā, viņu neiegādātos Madrides Real un, iespējams, pasaulē spēcīgākais centra pussargu duets netiktu izveidots. «2010. gadā mēs ar Basti [Šveinšteigeru] pirms finālturnīra bijām spēlējuši kopā tikai vienu reizi. Pēdējo divu gadu laikā spēlējām ārkārtīgi daudz un tagad viens otru saprotam bez vārdiem,» teica Hedira, kurš pēdējos divos gados kopš nonākšanas Madrides Real trenera Žozē Morinju paspārnē panācis milzīgu progresu savā spēlē, kļūstot arī par kvalitatīvu radošo spēku. «Mēs zinām savus pienākumus un zinām, kad jāsper solis atpakaļ, lai dotu priekšrocības uzbrukumā otram,» paskaidroja Hedira. Jāpiemin, ka Vācijas uzbrūkošais centra pussargs Mesuts Ezils ir Hediras komandas biedrs Madrides Real klubā.
Pašreizējās Vācijas izlases spēks lielā mērā kļuvis iespējams, pateicoties trenerim Joahimam Lēvam, kurš pārņēma valstsvienības grožus 2006. gadā. Viņš izlasē iesaistīja vairākus futbolistus, kuri tieši Vācijas izlasē pieteica sevi kā meistarus starptautiskajā skatuvē. Bez Hediras un Ezila jāpiemin arī 22 gadus vecais Tomass Millers, viņa vienaudzis Toni Kross. Turklāt aiz viņiem nav tukšuma: Marko Reiss, Mario Gece, Andrē Širle ir tikai daži no Vācijas jaunajiem talantiem, kuri lielajā konkurencē spiesti vēl tikai gaidīt savu iespēju uzspīdēt arī kādā no lielajiem turnīriem. Aizsargi Holgers Bādštūbers un Matss Hummelss to lieliski dara jau šogad.
Lēva intuīcija strādā
Hummelss vispār ir, iespējams, labākais centra aizsargs Euro 2012, lai gan pirms EČ viņam eksperti atvēlēja rezervista lomu. Lēvs lēma citādi - un pagaidām ir bijis nekļūdīgs. Hummelss pēc grupu turnīra ir sestais labākais spēlētājs sekmīgi izpildītos izklupienos (vidēji četras reizes mačā), trešais labākais pārtvertajās piespēlēs (vidēji 4,3 reizes mačā) un devītais labākais spēlētājs bumbas atņemšanā (vidēji 7,3 reizes mačā). Ņemot vērā, ka Vācijai aizsardzībā nebija tik daudz darba kā, piemēram, Polijai, Ukrainai un Dānijai, tie ir vērā ņemami skaitļi. Turklāt Hummelss, būdams viens no pēdējiem šķēršļiem savas komandas aizsardzībā, trijās spēlēs ne reizes (!) nav pārkāpis noteikumus. Ne velti viņam ir labākais vidējais vērtējums starp visiem čempionāta aizsargiem.
Citu futbolistu ēnā šoreiz palikuši Vācijas izlases flanga spēlētāji Lūkass Podoļskis un Tomass Millers. Viņu nozīme komandas spēlē gan nav maza, vienkārši viņu kulto krējumu nosmeļ centra zonas spēlētāji ar Ezilu, Šveinšteigeru un Gomesu priekšgalā.
Vācijas izlases veikums pirmajās trīs spēlēs neraisa vāciešos eiforiju. Triju vārtu autors Gomess joprojām Vācijā tiek daudz kritizēts un saukts par vienveidīgu uzbrucēju, bet Lēvu aicina uzticēties jaunajiem talantiem Širlem, Gecem un Reisam.