L.Gundara galvenais nolūks bija «īsi pateikt to, kas nekur lāgā nav bijis drukāts». Kuru «šķūnīti» autoram bija svarīgi sakārtot vispirms - savu vai studentu? «Protams, arī savu,» atbild autors - praktizējošs dramaturgs un režisors. Tomēr svarīgākais dzenulis bijis neskaitāmie absurdie dialogi, ko L.Gundars piedzīvojis kā Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas programmas vadītājs. Studenti: «Kur to visu var izlasīt?» Pasniedzējs: «Ziniet, - nekur.» Tagad var. Pasniedzējs cer, ka pirmie gadi vairs nebūs jātērē ābeces patiesībām: «Būs iespējams uzreiz sarunāties citā līmenī.» Ar kuru «obligāto» literatūru turpmāk sāksies kurss - Aristoteļa Poētiku, Pētera Pētersona apcerējumiem vai mudinājumu kārtīgi apmeklēt profesora Gunāra Bībera lekcijas? L.Gundars ir pārliecināts, ka vislabāk visu minēto studēt kopā. Viņš pats savā ekstravagantajā oriģināldarbā apgājis jebkādus priekšstatus vai tradīcijas - kā būtu jāraksta teorētiskā mācību literatūra, un pilnībā atbrīvojis sevi no pienākuma imitēt akadēmisko stilu. Teksts atgādina apziņas plūsmu, vienlaicīgi piedāvājot rūpīgi apjēgtu dramaturģijas likumsakarību un amata rīku sistēmu. Režisora Oļģerta Krodera raksturojums: «Ir profesijas, kur talants ir noteicējs, taču ar dramaturģiju ir citādi: te ne mazāk svarīga amata zināšana. Gundars to apcer profesionāli, pamatīgi, interesanti un arī asprātīgi.»
Pazīst pēc apvainošanās
Ievadā L.Gundars uzskaita, kas viņa darbs nav: «Nedz ceļvedis, nedz rokasgrāmata, nedz palīglīdzeklis dramaturģijas interesentiem, nedz testu un pareizo atbilžu krājums...» Grāmatas demokrātiskais stils nenozīmē, ka autors piedāvā ātro veidu, kā kļūt par ģēniju - no sērijas Kā notievēt piecās minūtēs, nepārstājot pucēt iekšā vēja kūkas. Kā piemērotāko autors izvēlējies apzīmējumu «treniņgrāmata». Kam tā domāta? «Visiem tiem, kuriem šķiet, ka vērts atvēlēt kādu savu dzīves laiku domāšanai par šo īsteno cilvēces eksistences fenomenu dramaturģiju. Grāmata tapusi ilgi. Autors to piedāvājis izlasīt dažām paziņām. Turklāt ne no radošas vides. Biedējošo klusumu nomainījis atzinums, ka bijis jādomā par lietām, par ko patiesībā normāls cilvēks negrib domāt. Tas autoru ļoti priecē. «1.Cik vecs ir mans raksturs? 2.Kas ir mana rakstura vecāki? 3.Kā mans raksturs nodrošina sev iztiku (pelna naudu)? 4. Kāds ir mana rakstura sapnis? Bez šiem četriem parametriem nav neviena paša cilvēka visā pasaulē! Turklāt tās ir katra cilvēka neatņemamas, nezūdošas kvalitātes jebkādos apstākļos,» Dramatikā raksta L.Gundars.
Teātra un kinodarbnīcu vadītāja pieredzē L.Gundars ievērojis, kā atšķiras studenti no mazām valstīm un no lielām, ar sakārtotu kultūrindustriju. Atliek tikai uzdot jautājumu - kāpēc tavs darbs vispār kādam būtu jāskatās? Brits, piemēram, profesionāli un argumentēti meklēs atbildes, bet lietuvietis apvainosies. L.Gundars: «Jo mazāka valsts, jo studentos pašpārņemtības un «ģenialitātes» ir vairāk. Kad students iestājas radošā augstskolā, viņam nez kāpēc liekas, ka viņš jau ir izredzētais un ka tas ir zināms kvalitātes zīmogs.»
Sava galva - sava stute
Cēsu viduslaiku pilsdrupās 20.jūnijā plkst.21 pirmizrādi piedzīvos L.Gundara jaunākā luga Latviešu laiks - Valmieras Drāmas teātra pasūtījuma darbs. Autora dotais žanrs - rītausma divos cēlienos. Jaunības traģikomēdija Latviešu laiks rakstīta Cēsu kauju 90. gadadienai un balstās uz vēsturiskajiem notikumiem, kad tika dibināta un kaujās gāja Cēsu skolnieku rota. Režisors - Viesturs Meikšāns. Pagājušajā vasarā L.Gundars sev vaicājis - ko mēs īsti par to zinām? Vai nav tā, ka iedomājamies tikai tad, kad kāds rallijā uztriecas virsū piemineklim? Studējot dokumentus, dramaturgs nonācis līdz dzīvai asociācijai: «Apkārt ir karš, pilnīgi nekas nav saprotams, kas notiek… Ulmanis sēž Liepājā uz kuģa. Darbība notiek vidē, kur cilvēkam jāizlemj pašam ar savu galvu. Radio nav. Avīžu nav. Tev ir tikai tas, ko tu pats izdomāsi, kā turpmāk būvēt savu dzīvi. Vajag paskatīties pa logu un saprast, ka šodien ir tas pats.»
Intervija notiek dienu pēc vēlēšanām: «Es klausos pa radio - atkal visi brīnās - redz, kā pirms vēlēšanām teica vienu, tagad - citu?! Mēs tik ļoti esam pieraduši paļauties uz kādu citu prātu, ka bez stutes nekādi nevaram. Patiesībā neviens cits kā tu pats nevar sev nodarīt pāri.»