Kikboksu apguvušajiem jauniešiem ne vecāki, ne skolotāji, ne treneri nemācīja ar varu atņemt cilvēkiem naudu un mantas. Tomēr Iļģuciema tīņi uzvedās gluži kā pieauguši laupītāji, liekot lietā apgūtās prasmes pretēji to jēgai - aizstāvēt sevi un citus. Diezin vai likumpārkāpēji nezināja savas rīcības sekas - iespēju nonākt uz apsūdzēto sola un tad arī aiz restēm. Tomēr gāja un laupīja, turklāt atkārtoti.
Taču cietums un bargi sodi neatrisinās problēmu pēc būtības. Kā panākt, lai jaunieši savu enerģiju un iemaņas izmanto nevis noziedzīgu darbību veikšanai, bet sevis, tuvinieku un citu cilvēku labā? Jau sengrieķu dramaturgs Menandrs zināja, ka ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus. Tomēr mākslīga bērna norobežošana no apkārtējās pasaules, neļaujot tikties ar «sliktajiem» vienaudžiem vai apmeklēt cīņas sportu treniņus, laupa viņam patiesu izpratni par apkārt notiekošo un nepalīdz sagatavoties patstāvīgai dzīvei.
Risinājums, kā parasti, nav vienkāršs. Arī jaunības maksimālisma un nerealizējamu vēlmju pārņemtajiem tīņiem nepieciešams identificēties. Taču nav viegls uzdevums iemācīt atvasēm, ka atdarināšanas vērts drīzāk ir, piemēram, ar grūtu darbu iztiku knapi pelnošais tēvs, nevis savtīgs un bravūrīgs brašulis, kurš sev ceļu dzīvē izkārto ar elkoņiem. Kaut arī bez skolotāju un treneru atbalsta šeit neiztikt, vērtības jaunie cilvēki visupirms redz izpaužamies ģimenē.