Pēc interneta gan jādodas uz vietējo bibliotēku, kur sakarā ar projektu _Trešais tēva dēls_ ierīkots bezvadu internets. Pirms akcijas kuplā ģimene jau ilgi bija domājusi par veidiem, kā tikt pie sava datora. «Tagad tāpat domājam, kā ievilkt internetu,» Līva smaida. «Jau gadu domājam. Bet viss sākas ar labām domām,» piebilst mamma Sarmīte.
Visi kopā - plakātā
Anucānu ģimenes dzīvoklītis daudzstāvu mājā Praulienā Madonas pievārtē nav diez ko siltāks par pagalmu - apkure visai mājai atslēgta. Sarmīte saka - pašu nama iemītnieku nolaidības dēļ. «Ja nevaram samaksāt katrs 15 latu mēnesī, tagad maksājam 70 un sildāmies, kā mākam. Rūdāmies.»
Drēgnajās telpās tomēr nevar nemanīt ģimenisku siltumu. Sarmītei ir pieci bērni: vienpadsmitklasniece Līva ir vienīgā meita, viņai ir divi vecāki brāļi - Nauris un Kaspars - un divi jaunāki - Reinis un Raivis. «Te visus var apskatīt,» Sarmīte pamāj uz plakātu, kas piestiprināts pie virtuves sienas. To Līva mammai šogad uzdāvinājusi dzimšanas dienā, lai viņa ik brīdi varētu saskatīties ar saviem bērniem fotogrāfijās, jo abi vecākie dēli ir Anglijā. Kaspars piecus mēnešus, Nauris aizbraucis 1.decembrī. Abi strādā vienā grāmatu fabrikā, līdzi paņēmuši arī Līvas draugu Ronaldu. Kad būs atpakaļ, nav zināms. «Nu jau vairs neko nevar plānot - dzīve visu noliek tā, ka tev jāpakļaujas un jādomā, kā atkal pielāgoties,» teic Sarmīte un secina, ka arī mājās palicēji pēc laika Latvijā varot vairs nebūt.
Sapņo un plāno
Lai arī neviens nevar paredzēt, kā dzīve visu izrīkos, sapņu gan Anucānu bērniem esot daudz. Piemēram, Nauris vēloties studēt. Sākumā mērķējis uz Aizsardzības akadēmiju, ar labām sekmēm beidzis vidusskolu, bet šovasar, desmit dienu pirms dokumentu iesniegšanas, iznāca Ministru kabineta rīkojums, ka akadēmija šogad studentus neuzņems. Tagad Nauris plāno studēt Latvijas Universitātē, bet vēl jārēķinās, kā būs ar budžeta vietām un visu pārējo. Mazajiem puikām - Reinim un Raivim - aktuālāka par tālāku mācīšanos patlaban ir dejošana un sportošana, savukārt Līva teic, ka par savu nākotni vēl neko nav izlēmusi. «Es saku, ka vajag kaut ko, kas saistīts ar bērniem. Viņa labi ar viņiem saprotas, jo pašai mazāki brāļi un par auklīti arī ir strādājusi,» saka mamma.
Strādā un smejas
«Bērni man izauguši gluži labi, nesūdzos,» smejas Sarmīte, kurai pašai ir bērnudārza audzinātājas diploms. Profesijā gan viņa nav strādājusi, jo pašas atvašu saime savulaik piesaistīja pie mājas. Vēlāk Sarmīte ilgāku laiku bija pagasta kultūras darba organizatore un sekretāre vietējā bāriņtiesā. Darbs paticis, taču kultūras pasākumu rīkošana, kad naudas un kāres ballēties cilvēkiem kļūst arvien mazāk, radījis aizvien lielāku spriedzi, savukārt, bāriņtiesā strādājot, nelikās pareizi tiem pašiem jauniešiem, kas vakaros nāca uz Sarmītes rīkotajām diskotēkām, nākamajā dienā audzinoši kratīt ar pirkstu. «Nolēmu, ka tā vairs negribu, kādu laiku padzīvoju bezdarbniekos, līdz sāku strādāt tepat Praulienā, vietējā kokapstrādes uzņēmumā par gatavās produkcijas brāķeri,» Sarmīte stāsta un priecājas, ka darbā ir jauks, humora pilns un atsaucīgs kolektīvs. «Tas arī ir svarīgi.»