Samsung ir ne tikai vadošais uzņēmums Dienvidkorejā, bet ir arī uzskatāms piemērs tam, kā ar pareizas ekonomiskās politikas palīdzību vārda tiešā nozīmē no gandrīz nekā iespējams radīt uzņēmumu, kas kļuvis par vadošo pasaulē uzreiz vairākās jomās.
Ekonomikas flagmanis
Atbilstoši datiem par 2011. gadu Samsung Group jeb vienkārši Samsung ietilpst 78 uzņēmumi, no tiem 59 ir privāti, bet 19 publiski (akcijas gandrīz visos gadījumos tiek tirgotas tikai Korejas fondu biržā). Pats zināmākais no grupas uzņēmumiem, protams, ir tās flagmanis Samsung Electronics - 2011. gadā pasaulē lielākos ienākumus guvusī informāciju tehnoloģiju kompānija. Samsung Electronics TV industrijā jau septiņus gadus ir pasaules lielākais uzņēmums, vērtējot gan pēc pārdoto televizoru apjoma, gan pēc tirgus daļas. Tāpat Samsung ir globāla mēroga spēlētājs datoru, šķidro kristālu monitoru, pusvadītāju un virknē citu ar IT saistītu tirgu.
Flagmaņa ēnā ir palikuši, piemēram, tādi uzņēmumi kā Samsung Heavy Industries - pasaulē otrais lielākais kuģu būvētājs, Samsung Engineering un Samsung C&T - attiecīgi 35. un 72. lielākā būvniecības kompānija pasaulē, turklāt pēdējā ir būvējusi tādus debesskrāpjus kā Burj Khalifa, Petronas Twin Towers un Taipei 101. Grupā ietilpst arī pasaulē 14. lielākā apdrošināšanas sabiedrība Samsung Life Insurance, viesnīcu tīkls Cheil, utt.
Kopumā Samsung rada aptuveni piekto daļu Dienvidkorejas eksporta, un konglomerāta apgrozījums pārsniedz daudzu pasaules valstu IKP. Pērn atbilstoši paša Samsung sniegtajai informācijai grupas aktīvi bija 384,3 miljardus dolāru vērti, ieņēmumi sasniedza 247,5 miljardus dolāru, bet peļņa - 18,3 miljardus ASV dolāru.
Visa šī impērija (un vēl virkne citu, ar grupu formāli nesaistītu uzņēmumu, piemēram, Dienvidkorejas lielākā lielveikalu ķēde Shinsegae) atrodas vienas ģimenes ar pašu populārāko korejiešu uzvārdu Lī (šāds uzvārds esot gandrīz septiņiem miljoniem korejiešu) kontrolē. Nenoliedzot Samsung dibinātāja Lī Bjunčula un viņa pēcteča grupas vadībā Lī Kunhī nopelnus, vienlaikus jāpiebilst, ka ne mazāki nopelni Samsung tapšanā ir arī tā valsts politikai.
Ģenerālis Paks
Dienvidkorejas ekonomiskā brīnuma pamati tika ielikti pagājušā gadsimta 60. gados, pie varas nākot ģenerālim Pakam Čonhi. Tieši viņa vadībā Dienvidkoreja no valsts, kuras ekonomika 1960. gadā atradās vienā līmenī ar Nigēriju, kurā nebija nevienas (!) daudzstāvu dzīvojamās mājas, bet 50% budžeta veidoja ASV palīdzība, kļuva par vienu no ekonomiski attīstītākajām valstīm Āzijā.
Dienvidkoreja bija pussalas lauksaimnieciskā daļa, un pēc pilsoņu kara beigām 1953. gadā viss rūpnieciskais potenciāls palika komunistiskajos ziemeļos. Ģenerālis Paks, kurš jaunībā pats bija aizrāvies ar komunisma idejām, valsts atdzimšanai izvēlējās shēmu, kuru nosauca par vadāmo kapitālismu. Pirmais solis bija milzīgās atkarības no importa mazināšana, ražojot nepieciešamākās preces uz vietas. Vienlaikus par ārvalstu, galvenokārt ASV, kredītiem tika būvētas rūpnīcas, kurās pēc ārvalstu tehnoloģijām, izmantojot iepirktus patentus un licences, tika pārstrādātas importētas izejvielas (Dienvidkorejā tikpat kā nav derīgo izrakteņu), bet produkcija eksportēta. Par iegūto naudu atkal tika iepirktas jaunas izejvielas un patenti, būvētas jaunas rūpnīcas, attīstīta infrastruktūra, izglītoti strādājošie utt.
No 1962. līdz 1970. gadam akcents tika likts uz vieglo ražošanu un citām darbietilpīgām nozarēm, kurām pietika ar mazizglītotu, taču pacietīgu un disciplinētu darbaspēku (1965. gadā 41% Dienvidkorejas eksporta veidoja tekstilizstrādājumi), bet pēc tam valsts industrializācija pārgāja jaunā kvalitātē - tika attīstītas metalurģija, kuģubūve un ķīmiskā rūpniecība, kurām vēl vēlāk sekoja automašīnu un elektropreču ražošana (arī Samsung Electronics ir dibināts 1969. gadā).
Ģimeņu bagātības
Autoritārā režīma specifika, apvienota ar nacionālajām tradīcijām, kur ierēdņu uzpirkšana un labas attiecības ar varu spēlē milzu lomu, noveda pie Dienvidkorejas tā dēvēto čebolu (no korejiešu valodas če - bagātība un bol - ģimene, klans) rašanās.
Čeboli ir rūpniecības, finanšu un tirdzniecības grupas, kas pieder atsevišķām ģimenēm. Lai arī formāli šo grupu uzņēmumi parasti darbojas kā neatkarīgas kompānijas, reāli tām ir vienota administratīvā un finanšu kontrole. Ģimeņu daļa akcionāru kapitālā reti pārsniedz 50%, taču vienmēr ir pietiekama, lai tām nebūtu jābaidās no kontroles zaudēšanas pār grupas uzņēmumiem. Sākotnēji tika izveidots ap 30 čebolu (zināmākie bez Samsung ir LG un Hyundai), un katra no ģimenēm ieguva savā pārziņā kādu no valstij prioritārajām nozarēm, bet pēc tam čebolu izveidotāji strauji paplašināja savas darbības sfēras, pārņemot aizvien jaunas un jaunas nozares.
Tādējādi visu Dienvidkorejas lielo koncernu vēsture sākas ģenerāļa Paka valdīšanas laikā ar stāstu par to, kā koncerna ciltstēvs ar valsts atbalstu sācis darboties kādā no nozarēm, kuras uzdevums bija mazināt Dienvidkorejas atbalstu no importa, - cementa ražošanā, cukura rafinēšanā, naftas pārstrādē, celtniecībā utt. Tas attiecas arī uz Samsung - formāli uzņēmums ir dibināts vēl 1938. gadā, tomēr tā reālais uzplaukums sākās līdz ar Lī vecākā nonākšanu ģenerāļa Paka redzeslokā.
Tēmē uz kosmosu
Šāda idille turpinājās līdz pat 90. gadu sākumam, kad militāro huntu nomainīja demokrātija un izrādījās, ka «čebolu ekonomika» efektīvi darbojas tikai autoritāra režīma apstākļos, tāpēc sistēma sāka buksēt, līdz 1997. gadā sākās krīze - 11 lielās korporācijas bankrotēja, un valstij nācās iztērēt milzu līdzekļus situācijas normalizēšanai.
Tomēr katrai tendencei mēdz būt izņēmumi, un šajā gadījumā tas bija Samsung. Kad pēc tēva nāves 1987. gadā uzņēmuma priekšgalā stājās ārzemēs ekonomisko izglītību ieguvušais Lī Kunhī (netradicionāli Dienvidkorejai uzņēmuma izveidotājs par savu mantinieku iecēla nevis vecāko, bet gan jaunāko dēlu), viņš nekavējoties sāka pārkārtot uzņēmumu grupu tā, lai Samsung iespējami mazāk vajadzētu paļauties uz valsts atbalstu. Rezultātā Samsung 1997. gada krīzi pārcieta gandrīz bez zaudējumiem, bet šodien jau domā par biofarmakoloģiju un kosmosa apguvi. Arī par valsts atbalsta trūkumu uzņēmums nevar sūdzēties, jo patlaban Dienvidkorejā pie varas pavisam demokrātiskā ceļā atgriezušies politiķi ar prezidentu Lī Menbaku priekšgalā, kuri priekšroku dod «vadāmajam kapitālismam» un čebolu atbalstīšanai. Cik tas iespējams pēc liberalizācijas, jau ir cits jautājums.