Atvērtākas starp sievietēm
Kad 90. gados uz Latviju braukuši speciālisti no Zviedrijas, lai palīdzētu šeit izveidot sieviešu invalīdu organizāciju, Ilze Laine sākumā nesapratusi, kāpēc speciāli sievietēm. «Jo sievietēm ir specifiskas saslimšanas, sava psiholoģija. Viņas ir daudz atvērtākas, runājot kā sieviete ar sievieti,» tagad zina I. Laine. Organizācijā ir tikai dāmas. Daudzas no viņām izcīnījušas cīņu par dzīvību, ieguvušas invaliditāti, bet, kad ierodamies dienas centrā, kur seniores saposušās deju kopas mēģinājumam, itin nekas par dzīves grūtībām neliecina. Viņas ir vitālas, staltas, smaidīgas. «Labāk nodzīvot dzīvi nevis čīkstot un pukstot, bet to dzīvojot,» uzsver I. Laine.
Organizācijā ir ap 500 biedru, ik nedēļu dienas centru apmeklē apmēram 70 Aspazijas pārstāvju. Lai celtu pašapziņu un drošības sajūtu, te var saņemt psihologa konsultācijas. Darbojas mākslinieciskās klūdziņu pīšanas, floristikas, rokdarbu pulciņi. Rokdarbnieces piedalās vietējās un starptautiskajās izstādēs, piepildīts senlolots sapnis - Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā atvērts salons Saulgrieze, kurā savus labākos darbus realizē cilvēki ar invaliditāti. Stiprināt veselību var nūjošanas, kustību un dejas terapijas nodarbībās, izdziedāties - vokālo dziesmu ansamblī Ilga. Dienas centrā ir arī bibliotēka. Starp citu, Aspazijā darbojas vairākas dzejnieces, kuras ar biedrības atbalstu izdevušas savas grāmatas. Seniores apmeklē kultūras pasākumus, brauc uz nometnēm, ekskursijās, tiekas ar ievērojamām personām. «Pirms tam biedrībai bija līdzekļi tikai no projektiem un ziedotājiem, bet dienas centra izveidošana 2009. gadā mūs glāba. Sāka palīdzēt Rīgas Sociālais dienests - pamanīja, ka esam darbīga organizācija,» stāsta I. Laine.
Aspazija piedalījusies vairākos lielos Eiropas Sociālā fonda projektos. «Esam spējušas paveikt ļoti daudz, man ir laba komanda. Zinu - ja ko nolemsim, tiks izpildīts bez aizbildinājumiem, jo esam ļoti disciplinētas. Bet, ja nebūtu interesanti, pie mums nenāktu,» uzskata I. Laine.
Brīvība dvēselei
Desmito gadadienu 2. februārī svinēs senioru deju kopa Aspazija, ko tagad vada Antra Zūkere. Aspazijas sniegušas 150 koncertu Latvijas kultūras namos, estrādēs, baznīcās, pansionātos, pilsētu un parku svētkos. Pabijušas Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā. Viņas pašas lepojas ar savu horeogrāfi - bijušo farmaceiti Laimu Jēkabsoni, kura studiju gados dejojusi slavenajā Dancī. «Kustība mums katram ir nepieciešama, bet man tā ir arī dejas mīlestība, brīvība dvēselei,» saka pati Laima. Viņa izveidojusi 12 dejas, sākumā gan nav cerējusi, ka ar senioru deju kopu nokļūs tik lielā uzmanības centrā. «Sapratu, ka varam radīt pat sarežģītākas dejas nekā tās, ko parasti dejo seniori. Esmu prasīga, bet meitenes ir ļoti elastīgas, arī kustībā. Viņas man uzticas.» Dejotājai Ingrīdai Stibei dalība Aspazijā palīdzējusi gan morāli, gan tad, kad veselība pieklibo: «Te jūtos labāk. Izkustos un, braucot mājās, jūtu - kas sāpējis, tas jau izgaisis.»
Sievišķību izrādīt
Sievietes ar invaliditāti ir viena no trauslākajām sociālajām grupām, kas nereti cieš sociālās atstumtības dēļ un tāpēc grimst dziļā depresijā, zaudē pašapziņu. Taču arī šīm sievietēm ir iespējas kļūt par savas dzīves veidotājām un noteicējām, iesaistīties sabiedriskajā, kultūras dzīvē. Starp dejotājām ir seniores, kuru dzīvesbiedri nemaz nezina par nopietnajām veselības problēmām. «Nestāstu vīram, lai viņš neuztrauktos. Tās negatīvās lietas jau negribas uzkraut otram, lai pārdzīvotu manis dēļ,» atzīstas kāda kundze, kura lūdz savu vārdu neminēt. Gan spēku, gan enerģiju sevis uzturēšanai formā palīdzot rast ne tikai dejošana. Seniores palīdz cita citai ar sapratni, atsaucību, iejūtību, kas sieviešu kolektīvā ir ļoti svarīgi. Velta Ķiece saka: «Te nav laika runāt par slimībām. Uz deju plača to slimību arī nav! Ir iztaisnota mugura, smaids sejā, un draudzenes smaida pretī.» Katra uzstāšanās esot kā lidojums.
«Ja pati turos, esmu vēl noderīga un varu būt uz šīs zemes, es smaidu, kaut arī man ir divas ļoti smagas diagnozes,» neslēpj pensionētā skolotāja Elfrīda Ezeriņa. Visu mūžu dziedājusi korī, tad sākusi dejot un bažījusies - kā nu būs? «Sākums bija tāds nedrošs. Domāju, kā tad mēs sieviete ar sievieti dejosim... Bet dejas aicinājums un piepildījums ir skaistums. Te mēs varam savu sievišķību izrādīt - gādājam skaistus tērpus un pašas turamies. Tam, kam nebija laika darba dzīvē un sadzīvē, - priekam - šeit ļaujam vaļu. Te tiešām notiek dzīves svinēšana. Te ir ļoti bagāta dzīve,» uzsver Elfrīdas kundze.