Skolotājiem Lietuvā algas sarukušas nebūtiski, taču administrācijai, tajā skaitā - direktoriem, algu samazinājums bija piecreiz lielāks. Man alga samazinājusies par 20%, bet nekas, dzīve turpinās, nekāda nelaime tā nav. Manuprāt, cilvēku noskaņojumu daudz vairāk par algas samazinājumu ietekmē tas, ka valdība visu laiku mums saka, ka ir krīze. Kaut gan mēs skolās to īsti nejūtam.
Runājot par skolu slēgšanu, mums pārmaiņas pamazām sākās jau pirms krīzes. Process notiek lēni, un nav tā, ka 1.septembrī tūkstoš cilvēku palikuši bez darba. Krīze arī atrisināja skolotāju trūkuma problēmu, jo skolās sāka strādāt jaunie speciālisti, turklāt samazinājās ārpusklases stundu apjoms.
Vidējā skolotāja alga patlaban ir ap diviem tūkstošiem litu (405 lati). Protams, cilvēkiem vienmēr ir par maz, taču ar to var dzīvot. Latvieši un lietuvieši par dzīvi sūdzējās arī pirms krīzes - tikai tagad saprotam, ka bija jāpriecājas par tiem labajiem gadiem. Tagad mēs saprotam, ka ir labi, ja vispār ir darbs.
Manuprāt, lielākā problēma valstij ir tas, ka daudzi cilvēki brauc prom. Mūsu jau tā ir maz, taču tagad šeit paliek tikai pensionāri, bet jaunie, gudrie cilvēki atstāj savas mājas. Kādreiz mūs izsūtīja uz Sibīriju, bet tagad paši atstājam savas zemes.
Tas ir ļoti sāpīgi, jo mums ir dotas iespējas pašiem pieņemt lēmumus un organizēt savu dzīvi, bet sanāk, ka mēs šīs iespējas, par kurām esam cīnījušies, neprotam izmantot, nespējam tikt galā ar problēmām.
Un, ja daudzi brauc prom, tas nozīmē, ka nākotnē būs vēl sliktāk. Esam vīlušies, jo plaisa starp bagātajiem un nabagajiem joprojām ir biedējoša. Iepriekšējos gados mums vairāk bija jādomā par to, kā ievērot sociālā taisnīguma principu.