Ukrainas notikumu kontekstā pēdējās dienās dažādu partiju politiķi bieži norāda, ka šiem notikumiem, lūk, vajadzētu atgādināt, cik bīstama var būt sabiedrības sašķeltība, un nu gan naski jāstrādā, lai Latvijas sabiedrība būtu vienotāka. To visu jau dzirdējām - gan no t. s. latviešu partiju, gan Saskaņas centra puses - drīz pēc referenduma par otro valsts valodu. Tā bija? Bija. Vai kaut kas ir mainījies?
Visvieglāk būtu teikt, ka nav, tomēr atbilde ir atkarīga no tā, kā mēs izprotam vēlamo rezultātu.
Proti, ir sajūta, ka politiķi, vai nu māna sevi un sabiedrību, vai arī vienkārši automātiski atkārto kaut kādas frāzes, jo, lai gan vārdu savienojums «sašķeltības mazināšana» tiek atkārtots desmitiem reižu, nav skaidrs, kāds ir izmērāmais rezultāts? Tas ir tikpat bezjēdzīgi kā bieži dzirdētais apzīmējums «Latvijai lojāls cittautietis». Kā tiek mērīta šī lojalitāte? Viņš nebalso par Saskaņas centru? 9. maijā neiet pie Uzvaras pieminekļa? Brīvi runā latviski? Un kā mērīt pašu t. s. latviešu partiju lojalitāti? Tikpat labi var teikt, ka dažs labs to lēmums nepavisam neizskatās lojāls pret šo valsti un tautu.
Neliela atkāpe. Cik noprotams, «sašķeltības mazinātāji» grasās kā palīgu un paraugu vienlaikus izmantot «domājošos un inteliģentos krievus» Latvijā (citāts no kādas LTV diskusijas). Tas ir savdabīgi - aicināt uz draudzību un pašiem lietot aizbildniecisku retoriku, jo, Latvijas krievi, redz, dalās «domājošajos» un «nedomājošos», savukārt nav dzirdēts, ka līdzīgs nošķīrums publiski tiktu lietots par latviešiem. «Normālie krievi», pat neapskatot šeit iebildumu, ka šādi zem vienas cepures visbiežāk tiek pabāzti arī Latvijā dzīvojošie baltkrievi, ukraiņi utt., kā publiskās retorikas sastāvdaļa griež ausīs ikvienam it kā uzrunātajam cittautietim, kurš šādi tiek aicināts domāt - es esmu «normāls» vai tomēr tā ne visai? Tā ir nevajadzīga ieslīgšana debatēs - Latvijā dzīvojošs krievs var atzīt okupācijas faktu, regulāri lamāt Putinu, tomēr just līdzi Krimas separātistiem. Viņš ir «normāls» vai «nenormāls» krievs? Un tā tālāk.
Atgriežoties pie daudz piesauktās «vienotības veicināšanas», atļaušos būt rupjš: tā visa ir tukša gaisa tricināšana. Šādu «kopīgu vērtību» nav. Un nav arī starp dažādām etniskām, reliģiskām vai sociālām grupām Vācijā, Francijā utt., tāpēc nav ko te sacensties, kurš biežāk izrunās «būsim draugi!». Nepieciešamais līdzās pastāvēšanas minimums ir tāds, ka nenotiek attiecību noskaidrošana ar, tā teikt, fiziskiem līdzekļiem, un nav tādu konfrontācijas formu, kas attaisnotu citu valstu iejaukšanos. Nedz mēs, latvieši, kādu pāraudzināsim, nedz mums šīs mistiskās vienotības vārdā būtu jāsāk dzīvot piekāpjoties, paklusējot, nerīkojoties. Savukārt, lai nebūtu - plašā nozīmē - kautiņu, ir likumdošana, tiesībsargājošās iestādes un vairākumam cilvēku piemītošs veselais saprāts.