Kokaīns mani garlaikoja. Tāpat kā tā regulāro patērētāju nervozā knosīšanās, gaidot piegādes stundu kādā Dānijas naktsklubā, kur reiz strādāju. Rosīšanās darbinieku tualetēs un ar balto pulverīti aplipušās banknotes. Plātīšanās līdz rīta gaismai ar grandioziem nākotnes plāniem, taču nespēja nevienu no tiem īstenot dzīvē. Tomēr vienīgais, kas mani patiesi uztrauca, bija neretā algas aizkavēšanās šo svarīgo pirkumu dēļ.
Man nav daudz paziņu, kuri ne reizi dzīvē nebūtu pamēģinājuši narkotikas, taču nav neviena, kas būtu kļuvis neglābjami atkarīgs. Vienīgās narkotikas, kuras joprojām lietoju, ir legālās - alkohols un nikotīns nelielos daudzumos. Tāpēc man šķiet, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu starp mediju uzpūsto narkotiku kā ļaunuma epicentra bubuli un lietotāju vieglprātību.
Taču pavisam kas cits ir, ja par narkotiku lietošanu tavā vietā izlemj kāds cits. Kāda paziņa pēc pāris aliņiem mājas ballītē vairs neko neatcerējās līdz pat nākamajam rītam, jo, visticamāk, kāds no viņas «draugiem» bija ko piejaucis meitenes dzērienam. «Atceros, ka biju izgājusi ārā uzpīpēt, bet pēc tam pēkšņi seko melns tukšums,» viņa stāsta. Viņa pamodās viena pati nākamajā rītā savā dzīvoklī ar saplēstu apakšveļu un bez mazākās nojausmas, kas noticis iepriekšējā naktī. Pēc stundām ilgas gaidīšanas slimnīcā tā vietā, lai veiktu medicīnisko apskati, māsiņa ieteica viņai turpmāk dzert mazāk un iet mājās izgulēties.