Praktiskā plāksnē motivācija parādījās pagājušā gada vasarā līdz ar iespēju piesaistīt projektam Eiropas Sociālā fonda līdzekļus. Saturiskā aspektā mums likās, ka - lai gan medijos laiku pa laikam tiek pieminēts aizbraukušo skaits un prom braukšana kā parādība vispār - informācijas par diasporu trūkst vai arī tā ir vienpusēja. Piemēram, nepietiekama informācija ir par to, kā šie cilvēki uztur (vai neuztur) saikni ar Latviju, kāda ir valodas lietošanas prakse ģimenē, kādas ir sabiedriskās aktivitātes utt.
Finansējumu saņēmām un šā gada janvārī varējām projektu sākt. Tajā ir iesaistīti 11 pētnieki, kas kopumā 20 mēnešu garumā ne tikai ievāks datus, bet arī tos padziļināti analizēs.
Diasporu pētniecība a priori paredz citus instrumentus nekā tradicionālās aptaujas tepat Latvijā. Jūsu labākais palīgs, ja tā var teikt, ir internets?
Mēs izvirzījām sev mērķi apkopot informāciju ne tikai par Latvijas cilvēkiem, piemēram, Īrijā vai Lielbritānijā, bet ģeogrāfiski maksimāli plašā griezumā. Līdz ar to man jāizsaka pateicība gan mūsu informatīvajiem atbalstītājiem - interneta portāliem Latvijā, gan diasporas medijiem un organizācijām, kā arī Ārlietu ministrijai. Jāpiekrīt, ka, par laimi, lielākā daļa aizbraukušo vairāk vai mazāk lieto internetu; tas mums ļauj izvirzīt ambiciozus mērķus. Projektu veido gan aptauja internetā, gan padziļinātās intervijas, to skaitā ar tiem, kuri ir atgriezušies Latvijā. Aptaujā līdz šim - augusta nogalei - ir atbildējuši vairāk nekā 3000 cilvēku; tas jau tagad ļauj teikt, ka šis ir līdz šim lielākais Latvijas diasporas pētījums.
Gribētu arī norādīt, ka līdzšinējie diasporas pētījumi tā vai citādi bijuši vērsti uz to, kā atgūt maksimāli lielu aizbraukušo daļu. Tas, protams, ir būtiski, tomēr mēs vēlamies arī pragmatiski saprast, kā Latvija var efektīvi izmantot to cilvēku, kuri tomēr neatgriezīsies, zināšanas un prasmes. Tas, ka liela daļa neplāno atgriezties, nenozīmē, ka viņi Latvijai ir zuduši.
Projekts vēl turpinās, tomēr varbūt var jau runāt par kādiem secinājumiem?
Pētījuma laikā ir kļuvis nepārprotami skaidrs, ka emigrācija nav vienvirziena process no vienas valsts uz otru. Ir nozīmīga daļa, kas norāda, ka dzīvo gan Latvijā, gan kādā citā valstī. Ir cilvēki, kuri aizbrauc, atgriežas un atkal aizbrauc. Aptaujas liecina, ka nav tā, ka visi aizbrauc ar skaidru uzstādījumu palikt jaunajā mītnes zemē ilgāku laiku, - tie ir stāsti par to, kā cilvēki iedzīvojas utt. Te jāpiemin, ka līdz šim pēdējo gadu emigrācijas tēma Latvijā lielākoties uztverta caur valsts interešu prizmu - ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai, demogrāfijai utt. Mēs cenšamies saprast, ko tas nozīmē pašiem aizbraukušajiem.
Te gan ir virkne tēmu, kas droši vien grūti zinātniski noformulējamas. Piemēram, palikušo aizvainojums pret aizbraukušajiem kā gandrīz vai nodevējiem, no otras puses, aizbraukušo emocionālā attieksme «mēs šai valstij neesam vajadzīgi» utt.
Taisnība. Tomēr tikpat labi šis priekšstats par aizbraucējiem, kuri pametuši valsti grūtā brīdī, ir tieši rezultāts tam, ka ir pietrūcis pašu aizbraucēju skatījuma atspoguļojuma medijos. Vairākums no šiem cilvēkiem ir aizbraukuši apstākļu spiesti, intervijās daži no viņiem paši lieto apzīmējumu «ekonomiskie bēgļi». No otras puses, var saprast palikušo neizpratni, padzirdot, ka aizbraucējiem tiek piedāvāti kādi materiāli bonusi, lai viņi atgrieztos, - tas liekas netaisnīgi. Īsi sakot, manuprāt, ir bijušas kļūdas komunikācijā.
Man arī jāsaka, ka, par spīti valdības pieteiktajai reemigrācijas politikai, daudziem aizbraukušajiem ir sajūta, ka viņi šeit, Latvijā, nav vajadzīgi, uzticēšanās līmenis varai Latvijā ir ļoti zems.
Tiek runāts par to, cik svarīgi, lai aizbraukušie uzturētu latvietību, latviešu valodu utt., it kā aizmirstot, ka aizbraukuši ir arī cittautieši.
Nuja - Latvijas valstspiederīgie. Ir dažādi. Ir arī tā, ka tieši ārvalstīs viņi savu saikni ar Latviju sāk apzināties vairāk. Gan tāpēc, ka daudzās valstīs viņi arī skaitās «latvieši», jo ir no Latvijas, gan arī tāpēc, ka, ilgstoši uzturoties citā zemē, cilvēks vispār sāk vairāk domāt par savu identitāti, viņam ir nepieciešama piederības kaut kam sajūta.
Kad runājam par identitātes uzturēšanu, vai nav tā, ka trimdinieki pēc Otrā pasaules kara paradoksālā kārtā bija motivētāki to darīt? Viņi apzinājās, ka nu ir dzelzs priekškars un tālākais ir atkarīgs tikai no pašiem. Mūsdienās aizbraukušais, ja vien vēlas, var pēc dažām stundām būt dzimtenē, attiecīgi kam viņam tās latviešu aktivitātes mītnes zemē?
Nevar tiešām noliegt, ka lielākā daļa jaunās diasporas nav strukturējusies organizācijās - cilvēki ir aizbraukuši ar pamatmērķi strādāt, viņi ir noguruši utt. Tajā pašā laikā ārkārtīgi daudzi seko līdzi notiekošajam Latvijā, «vecajai trimdai» tas bija objektīvi grūtāk. Daudziem no pēdējos gados aizbraukušajiem šeit palikuši draugi, radinieki, ar kuriem mūsdienās uzturēt saikni ir vieglāk. Tas nozīmē, ka citā zemē dzīvojošais vairāk līdzdzīvo, ilgojas pēc tā, ko dara palicēji Latvijā, - pēc kopīgiem svētkiem, tradīcijām utt. Man šķiet, ka šie sociālpsiholoģiskie faktori nav novērtēti - vai, citiem vārdiem sakot, ekonomiskie aspekti, protams, ir būtiski, tomēr informatīvās saiknes uzturēšanas iespējas arī spēcīgi ietekmē.
Te gan diemžēl jāņem vērā arī pēdējā laikā vērojamā tendence, ka cilvēki aizbrauc ar visām ģimenēm, ar bērniem. Un tad šī saikne ar Latviju mazinās, turklāt papildus rodas problēma, cik labi bērni mītnes zemēs var saglabāt latviešu valodas prasmi. Ja par to ir šaubas, ja ir šaubas par bērnu iespējām atgriešanās gadījumā iekļauties Latvijas izglītības sistēmā u. c., tad tas, protams, vēlmi atgriezties neveicina.
Ir juceklis dzirdētajos novērtējumos, kā ir «šeit» un «tur», caur aizbraukušo interešu prizmu. No vienas puses, dzirdēts, ka cilvēks, kas te bijis ne šāds, ne tāds, «tur» strādā centīgi. No otras puses, šie stāsti ar zināmu pārākumu par «tur» pieejamiem bagātīgajiem pabalstiem, kurus tik jāmāk apsviedīgi izmantot...
Ziniet, tādu, kuri dzīvo no dažādiem sociālajiem pabalstiem, starp aizbraukušajiem ir ļoti maz. Cita lieta, ka sociālās garantijas patiešām ir ļoti svarīgs arguments par labu darbam ārzemēs - cilvēkam būtisks ir ne tikai algas apmērs, bet apziņa, ka darba pazaudēšanas gadījumā viņš tomēr spēs savilkt galus kopā. Aptaujas arī uzrāda, ka aizbraukušie pozitīvi novērtē to, kā darba devēji «tur» vairumā gadījumu izturas pret darba ņēmējiem, - salīdzinājums diemžēl nav glaimojošs.