Nevis tāltālā zemē, bet tepat - Pusmeža valstī dzīvoja reiz Sarkangalvīte, trīs sivēntiņi un vilks. Valsts atradās vidū starp austrumu mežiem, kur klaiņāja nikni vilki un lāči, un rietumu fermām, kur valdīja kārtība, vismaz viesnīcās.
Nebija jau vairs senie laiki, kad ķeizari komandēja. Pusmeža valstī bija demokrātiski ievēlēts parlaments. Nomināli gan lielākais priekšnieks bija Opaps, bet viņš vairāk dzīvojās pa mājiņām, runāja maz, dažkārt iznāca uz lieveņa un visus nolamāja, bet kopumā lielu ļaunumu arī nedarīja.
Par galveno bija izvirzījusies spīkere Sarkangalvīte. Viņai bija uzticīga jenotu kompānija, kura gan ziņoja, gan satīrīja nesmukumus, gan prata pienācīgi uzvesties, kad atbrauca Rietumu fermu pārstāvji. Sarkangalvīte jau nebija slikta, bet šerpa raksturā. Sazin kādēļ tā…vai savu zīmi bija atstājuši šeit kādreiz sirojušie tumsas spēki, vai kā - pasakās jau dažādi gadās.
Par sivēniem. Jaunākais sivēns bija gājis dažus gadus skolā, nēsāja brilles un uzskatīja sevi par lielu reformatoru un liberāli.
Otrais, vidējais, bija ar ļoti skaļu balsi un patriotisku stāju. Viņš deklarēja, ka no Rietumu fermām uz Pusmežu ved visādus atkritumus, bet no citurienes valstī pūlas iekļūt svešas faunas pārstāvji, kas galu galā novestu pie tā, ka visi sāktu runāt kādā papagaiļu vai hiēnu valodā un aizmirstu kviekt.
Vecākais sivēns, ieapaļš, bekona kategorijā, visiem rādīja savu simts gadu veco dzimtas koku un pūlējās pierādīt, ka ar čiekuru un ozolzīļu eksportu varētu labi pelnīt un nevajadzētu vest iekšā kombinēto barību ar novecojušiem lietošanas termiņiem.
Vilks visiem pagātnē bija ko sariebis. Tagad gan dievojās, ka esot pilnīgi citāds, izprotot pagātnes kļūdas un niknajiem brālēniem austrumos tikai retumis aizsūtot kādu kartīti uz vilku svētkiem. Tam gan neviens lāgā neticēja. Jenoti gan Sarkangalvītei bija ziņojuši, ka vilks ar patriotisko sivēnu pat hokeju uzspēlējot. Tomēr publiski visi no vilka robežojās nost un, kad nāca Pusmeža izpilddirektora nomaiņa, sauca, ka galvenais - nelaist vilku pie noliktavu atslēgām.
Ai, kā Sarkangalvītei visa šī Pusmeža dzīvnieku kavalkāde bija noriebusies. Gribējās tur, kur viņas šarmu un gudrību pa īstam prastu novērtēt - uz Rietumiem. Drīz atbrīvojās arī Pusmeža pārstāvja vieta un jenotiem tika norādīts izplatīt ziņas, ka vērtīgāka kandidāta nemaz neesot, bet krustknābji pa starpu saviem ķīviņiem lūkoja savākt nesmukumus, kādēļ citiem šis gods nebūtu piemērots.
Tomēr šerpais raksturs bija darījis savu. Bija jau tiktāl, ka jaunākais, inteliģentais sivēns ar viņu pat nerunāja. Ja ko vajadzēja, rakstīja īsziņas.
Vidējam brālim Sarkangalvīte uzcirta, ka viņš ar savām patriotisma prievītēm tāds tūtiņu dreijātājs vien ir.
Vecākajam kremta, ka Sarkangalvīte nemitīgi norāda par kontaktiem ar viltīgo un turīgo Piejūras vepri.
Lūk, katram Sarkangalvīte bija kaut ko ieriebusi, tādēļ sevišķi slepenā sivēnu saietā tika izplānots sevišķi slepens plāns. Otrā rītā Pusmeža televīzijā visi sivēni baltām šircēm cildināja Sarkangalvītes lomu valsts darbā un apliecināja, ka jebkurš cits, jā - pat viņi nespētu nodrošināt tādu stabilitāti un progresu. Tādēļ šai sarežģītā brīdī nemaz nevar iedomāties citu parlamenta spīkeru.
Kā izmērīt to bēdu un dusmu biķeri, kurš vārījās Sarkangalvītes krūtīs. Čemodāni jau sapakoti, biznesa klases paklājs gatavojas celties…un nu pielidojušajiem zvirbuļiem jāpauž liels prieks par sivēnu un visas tautas dāvāto uzticību un pūlēm to attaisnot, vēēē…
Tikai vēlu naktī nomaļā būdiņā vecajie sanāca kopā un vienojās meklēt varoni, kurš bīstamā ceļojumā pie tumsas spēkiem lūkotu noskaidrot, kas tā par melnu naglu citādi jaukās Sarkangalvītes raksturā un kā to ārā dabūt. Varonis pagaidām nav atrasts. Varbūt Jūs varētu?