Novosibirskas Sibirj Rīgā ieradās kā Austrumu konferences otra vājākā komanda. Tik pieticīgu Sibirj bilanci - 15 punkti 16 spēles - nevarēja iedomāties Novosibirskas kluba vadītāji, un tā nekādi neiekļāvās Krievijas hokeja ekspertu prognozēs. Starpsezonā Sibirj kārtīgi pastrādāja spēlētāju tirgū. No pagājušās sezonas regulārā čempionāta uzvarētājiem Ufas Salavat Julajev uz Novosibirsku pārcēlās četri spēlētāji, tiesa, divi no pārbraucējiem - Mihals Mikeska un Aleksejs Škotovs - līdz spēlei ar Rīgas Dinamo jau bija atlaisti. Šķiršanās no diviem nebūt ne lētiem spēlētājiem, kuriem vajadzēja izmaksāt kompensācijas, liecina par Sibirj finansiālajām iespējām. Vasarā Novosibirskas klubs pārtrumpoja arī Rīgas Dinamo, iegūstot Latvijas izlases aizsargu eksdinamieti Georgiju Pujacu.
Ar interesi gaidītais Rīgas Dinamo jaunpienācējs slovāks Roberts Petrovickis izpelnījās aplausus par efektīviem reidiem uz pretinieku vārtiem, uz viņu jau pirmajā periodā viesi nopelnīja četras soda minūtes, tomēr potenciālajai triecienmaiņai ar malējiem uzbrucējiem Marcelu Hosu un Aleksandru Ņiživiju saspēle piekliboja. Sportiski niknāk uzbruka citi leģionāri Maiks Iguldens un Adrians Fosters kuri spēlēja kopā ar komandas «motoru» Miķeli Rēdlihu. Šai maiņai esot laukumā, virpuļi griezās arī rīdzinieku zonā. Uz rīdzinieku iemestajām ripām viesi prata atrast pretargumentus. Spēles beigās rīdzinieki četras minūtes spēlēja skaitliskajā vairākumā, taču uzbrukuma noslēguma fāzē pietrūka izveicības un pragmatiskas rīcības.