M. Šišonu pie diriģenta pults 18. un 19. maijā Lielajā ģildē muzicēja kopā ar pianistu Vestardu Šimku, līdzās Bēthovena 3. klavierkoncertam un J. Brāmsa 2. simfonijai piedāvājot mūsu pašu Andra Dzenīša jaundarbu _Prelūdija. Gaisma._ Lai arī dažu mūziķu slimības dēļ pēdējā brīdī nācās mainīt daļu programmas, G. Mālera simfoniju aizstājot ar Brāmsu, sezonas noslēgumkoncerts sniedza klausītājiem pārliecinošu, augstu kvalitāti, turklāt apmierināja dažādas gaumes. To bez lieka stresa varēja pārraidīt gan Latvijas Radio 3 _Klasika_ klausītājiem Latvijā, gan arī Eiroradio Baltijas un Ziemeļvalstu koncertsezonā, ļaujot to izbaudīt arī klausītājiem Dānijā, Īslandē, Norvēģijā, Lielbritānijā, Somijā, Zviedrijā. Nepalaidiet garām: 5. jūnijā koncerta ieraksts būs skatāms LTV 1. programmā.
Orķestris mirgo, sprakšķ, atspīd
Andris Dzenītis, kurš ir viens no talantīgākajiem, ražīgākajiem, žanros daudzpusīgākajiem un starptautiskajā karjerā veiksmīgākajiem šodienas trīsdesmitgadinieku paaudzes komponistiem, arī jaunajā opusā sevi turpina pierādīt kā vērā ņemamu simfoniskās mūzikas meistaru. Prelūdija. Gaisma nav gara, tā nesniedzas pat līdz 10 minūšu robežai, un šajā ziņā opuss pieder pie šodien izplatītās tradīcijas atsvaidzināt klasiskās un romantiskās simfoniskās mūzikas koncertus ar kādu kompaktu mūsdienu skaņraža darbu. Lai arī nosaukums (tā zīmīgā struktūra!) vedina atcerēties iepriekšējās LNSO sezonas atklāšanā pirmatskaņoto jaunās operas Dauka simfonisko pēcspēli Postlūdija. Ledus, jaundarbam ar operu nav nekāda sakara. Tomēr sakars ar tajā atklāto mūzikas estētiku un skanējumu gan ir jūtams - un sauksim to par komponista rokrakstu. Dzenītim orķestra skanējumā īpaši padodas vieliskums, matērija, iedvesmojoša un skaista objektīvā realitāte. Vienlaikus tajā ir kaut kas ireāls. Šī ir mūzika, kas ierosina iztēli, kaut arī ar naivu un tiešu ilustratīvismu nenodarbojas. Gan Ledus, gan Gaismas krāšņā, izdomas bagātā instrumentācija un pati komponista pieeja orķestrim liecina, ka te klāt stāvējusi somu mūsdienu mūzikas autoritātes Magnusa Lindberga orķestra skola. Te sastopas pieredze, kas līdz Dzenītim, šķiet, nākusi gan no Stravinska Ugunsputna, gan Ravela un Debisī simfoniskajiem plenēriem un Ligeti Atmosfērām. Krāsas un gaismēnas. Kustīgā statika. Plašums. Telpiskums. Spēks un majestātiskums, piepildīts ar bezgalības, Visuma sajūtu. Orķestris mirgo, karst, liesmo, sprakšķ, atspīd, dzirkstī, dzinkst, virmo.
Gaismas prelūdijā komponists «gleznojis» saullēktu un iecerējis to kā «panteistisku ainavu bez cilvēka klātbūtnes». Bet vai tas maz iespējams, ja cilvēks raksta un pauž savas garīgas sajūtas? Ļoti enerģētiski uzlādēts, brīžiem pat ekstātisks ir Dzenīša Gaismas skanējums. Spozmei un spēkam, kas ļoti drīz izaug no pilnīga miera (no eksotiskas, gandrīz austrumnieciskas intonācijas ar flautas, vēlāk arī citu pūšaminstrumentu un arfas saspēli), klāt ir skaņdarba radītāja sajūsma. To nevar noslēpt, un tieši ar to viņš arī ir stiprs. Cits jautājums, ka šī mūzika nekur netiecas, tā nerisina iekšējas cīņu kolīzijas. Tas ir vienkārši dabas varenības, eksistences tulkojums skaņās. Saullēkta fotogrāfija. Iespējams, uzņemta ne tikai no zemes.
Domubiedri Bēthovenā
Bēthovena 3. klavierkoncertu, ko komponists uzrakstījis vasaras atpūtā lauku mierā, viegli varētu sajaukt ar izsmalcinātā Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta mūziku. Titāniskas cīņas, spēkošanos ar likteni te nevajag meklēt. Te vairāk lirisma un vienkārši spēles, pērļainas rotaļas. Tas arī acīmredzot motivējis Šimku un Šišona vadīto orķestri spēlēt šo Bēthovenu ļoti mocartiski. Tas attiecas gan uz toni, gan frāzējumu. Pat patētiskākajos brīžos klavieres neskan agresīvi un raupji nevienā mirklī. Pārcilvēciski fatālas drāmas netiek izspēlētas. Te valda smalkums, jūtīgums un elegance. Otrās daļas (korāļa) interpretācija ir šedevrs: tik koncentrēta, vienkārša, dziļa un patiesa. Skaidri jūtams, ka pianists un Karels Marks Šišons ir mūziķi, kuri saprotas. Vismaz Bēthovenu viņi jūt kā vienots veselums. Johannesa Brāmsa melanholiskās 2. simfonijas izpildījumā savukārt priecēja akurātība, perfektā orķestra polifonija un solistu, īpaši mežraga, sniegums.