A. Lukašenko prezidenta krēslā nokļuva 1994. gadā pēc pēdējām par demokrātiskām atzītām vēlēšanām, kurās viņš negaidīti pārspēja toreizējo premjerministru Vjačeslavu Kebiču.
Toreiz savā priekšvēlēšanu kampaņā mazpazīstamais kandidāts izmantoja klaju populismu, paziņojot, ka valdošie politiķi ir zagļi, kam par valsts labklājību svarīgākas ir savtīgās intereses. Vienkāršajiem iedzīvotājiem, kas pēc PSRS sabrukuma piedzīvoja strauju dzīves līmeņa kritumu, A. Lukašenko atklātība simpatizēja, tādēļ vairākums atdeva balsi par cilvēku, kas solīja valstī ieviest kārtību.
Viņi to arī saņēma, jo A. Lukašenko apturēja iesākto valsts ekonomikas modernizāciju un atgriezās pie plānveida ekonomikas, valsts pārņēma vairākus lielos uzņēmumus un sāka kontrolēt medijus.
Iedzīvotāju dzīves līmenis pieauga nedaudz, tomēr viņu ienākumi bija stabili, tādēļ vairākums baltkrievu prezidenta amatā neredzēja alternatīvu A. Lukašenko. Viņus arī nesatrauca tas, ka cietumā regulāri lika tos, kas runāja pretī Batjkam. 2006. gadā referendumā tauta atbalstīja ierosinājumu atcelt prezidentam divu termiņu ierobežojumu.
Opozīcija jau gadiem ir centusies panākt A. Lukašenko gāšanu, tomēr līdz šim tās spēki ir bijuši par maziem, lai sarīkotu tādas revolūcijas kā Ukrainā un Gruzijā. Arī prezidents darījis visu, lai tas nenotiktu. «Pie mums nenotiks rozā, oranžā un pat ne banānu revolūcija,» reiz paziņoja A. Lukašenko.
Prezidents vienmēr centies sargāt savu privāto dzīvi. Zināms, ka viņa sieva dzīvo laukos un strādā par slaucēju. Šajā laulībā dzimuši divi dēli. Pirms dažiem gadiem atklātībā nāca fakts, ka viņam ir ārlaulības dēls Nikolajs.