Retums upju krastos
Pie palieņu mežu biotopiem pieskaitāmi Eiropas Savienības (ES) aizsargājamie biotopi - aluviāli krastmalu un palieņu meži un jaukti ozolu, gobu un ošu meži lielu upju krastos -, jo abiem raksturīgi līdzīgi vides apstākļi un ekoloģiskie procesi. Abi šie biotopi radušies upju palienēs uz sanesu nogulumu veidotām, ar barības vielām bagātām augsnēm pārejas zonā starp sauszemes un ūdens ekosistēmām, un tiem abiem ir raksturīga periodiska applūšana. Lai arī maz pētīti, zināms, ka tieši jaukti ozolu, gobu, ošu meži lielu upju krastos aizņem vismazāko platību no visiem ES nozīmes meža biotopiem Latvijā - kopumā tikai 0,006% jeb 400 ha no valsts teritorijas. Nelieli šī biotopa fragmenti - līdz vienam hektāram - sastopami galvenokārt Vidzemē dažu lielāko upju - Gaujas vidusteces, Ogres un Pededzes - krastos.
Dabas zinātāji lēš, ka pagātnē daudzi meži gar upēm tika izcirsti, lai iegūtu lauksaimniecības zemes vai kokmateriālus. Līdz ar to liela daļa šodienas palieņu mežu gar lielajām upēm veidojušies, aizaugot lauksaimniecības zemēm, kuras agrāk pļautas vai izmantotas ganībām. Par to var liecināt upju ielejās atrodami veci zaraini ozoli vai citi veci koki. Palieņu mežu biotopiem svarīga ir periodiska applūšana jeb pali, jo tiem ir nozīmīga loma barības vielu apritē un arī vairoties spējīgo augu daļu izplatīšanā. Piemēram, melnalkšņa augļi, kas rudenī un ziemā nokrīt zemē, pavasarī izplatās ar palu ūdeņiem, jo tieši atklātā augsnē to sēklām ir lielāka iespējamība uzdīgt. «Palieņu mežu biotops ir nozīmīga dzīvotne mitrumu un auglīgas augsnes mīlošām - turklāt retām - sugām, īpaši gliemežiem, epifītiskām sūnām un ķērpjiem. Palieņu mežos sastopamas arī saproksilofāgas vaboles, kas apdzīvo atmirušo koksni,» skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Sandra Ikauniece. Ja upei vai strautam ir dabisks, mākslīgi nepārveidots palienes reljefs un dabisks palu režīms, biotops dzīvo labvēlīgi, iekļaujot sevī gan attiecīgās lapu koku sugas, gan pārplūstošām vietām raksturīgos augus un dabisko meža struktūru.
Cilvēka roka un bebra zobs
Nevēlamas pēdas palieņu mežos un tur mītošo sugu klāstā vēsturiski atstājuši hidromeliorācijas darbi - upju padziļināšana vai iztaisnošana -, kas plaši veikti XX gadsimta otrajā pusē, tādējādi traucējot dabisko upju pārplūšanu. Rezultātā strauji mainījās piekrastes ekosistēma un samazinājās bioloģiskā daudzveidība. «Upju regulēšanai ir ļoti tieša ietekme ne tikai uz biotopu degradāciju, bet arī cilvēku saimniecisko dzīvi. Lielā ūdens masa, kas veidojas, piemēram, sniega kušanas vai lielu lietusgāžu rezultātā, nevis izkliedējas plašākā teritorijā un pakāpeniski noplūst uz jūru vai citām lielākām ūdenstilpēm, bet ir spiesta koncentrēties šaurā, regulētā gultnē. Tur šis ūdens plūst strauji, ar daudz lielāku spēku un ātrumu un rada negaidītus plūdus vai palus tur, kur cilvēks nemaz to nav vēlējies,» stāsta S. Ikauniece.
Savukārt par nosusināšanu liecina, piemēram, biotopā ieraugāmās egles lielā skaitā; tas ietekmē augsnes paskābināšanos un līdz ar to arī pārmaiņas sugu sastāvā. Atjaunojot labvēlīgu biotopa stāvokli, egles jāizvāc no mežaudzes, pārmitrās vietās izmantojot tikai roku darbu, vēlams ziemā, kad augsne sasalusi.
Palieņu mežu drauds ir arī mežizstrāde - koku izciršana. Pat sanitārā cirte, kurā izcērt no mežsaimnieciskā viedokļa bojātos vai kalstošos kokus vai izvāc jau nokaltušos, tā samazinot mirušās koksnes daudzumu audzē, no dabas viedokļa ir kaitnieciska, jo pasliktina dzīves apstākļus retām sugām, piemēram, baltmugurdzenim, un citām putnu sugām samazina iespējas atrast barību un ligzdošanai piemērotus kokus.
Palieņu mežiem bīstama ir arī invazīvo svešzemju augu sugu izplatīšanās, ko veicina ūdens tuvums, jo ļauj daudz vieglāk izplatīties sēklām. Viena no ļaunajām sugām upju krastos mežu biotopos ir Sosnovska latvānis. Tā izplatību veicina agrāk apsaimniekotas zemes pamešana. Mūsdienās cilvēku negatīvo ietekmi uz biotopu palieņu mežos papildinājuši bebru darbi, kas arī ietekmē dabisko mitruma režīmu, veicinot pārpurvošanos. Tā savukārt noved pie pārmaiņām biotopam raksturīgo sugu klāstā. Piemēram, tā palieņu mežos var izzust dzeltenā vizbulīte vai Kasūbijas gundega, bet vietā parādīties pagarinātais grīslis vai platlapu cemere, kas vairāk raksturīga stāvošiem ūdeņiem.