To brīdi varēja arī nepamanīt. Vienotībā neesmu jau sen, aizgāju dažas dienas pirms Vienotības dibināšanas kongresa, jo uzskatīju, ka triju partiju - Jaunais laiks, Sabiedrība citai politikai un Pilsoniskā savienība - apvienība bija labāks variants nekā viena liela nevaldāma partija. Pirms Vienotības dibināšanas Pilsoniskās savienības valdes sēdē Sandra Kalniete uzstāja, ka ir jābalso par Solvitu Āboltiņu partijas priekšsēdētājas amatam. Man kā Pilsoniskās savienības frakcijas vadītājai jau bija zināma sadarbības pieredze ar Solvitu Āboltiņu. Es uzskatīju, ka sava rakstura dēļ viņa nevarētu vadīt partiju.
Kāpēc Vienotība zaudēja ietekmi?
Esmu daudz par to domājusi, jo Vienotībai vajadzēja uzplaukt un virzīt visu politiku, uz to daudzi cerēja. Manuprāt, Vienotībai būs grūti atgūties, lai gan Andris Piebalgs tik tiešām pašlaik bija vienīgā iespējamā kandidatūra. Taču Vienotībai vairs nav vajadzīga mākslīgā elpināšana, bet gan elektrošoks. Bija jāmaina arī ģenerālsekretārs, un jāveic lielākas pārmaiņas valdē. Nedomāju arī, ka jauni puiši karjeristi būtu izglābuši Vienotību no lejupslīdes. Edvards Smiltēns bija viens no Aigara Štokenberga vadītās partijas jaunajiem censoņiem. Nākamajās Saeimas vēlēšanās Vienotība varbūt iegūs sešas, desmit vietas.
Kas notiek, ja labējās partijas neiegūst vairākumu?
Varbūt arī ir vajadzīgs jauns politiskais spēks, bet ne tik jauns kā Artusa Kaimiņa partija. Viņš ir labs aktieris, varbūt viņam vajadzētu darboties savā profesijā. Taču viņa individuālās īpašības, manuprāt, nav piemērotas augsta līmeņa politiķim. Jauniešu aizraušanās ar Kaimiņa atbalstīšanu ātri var beigties, jo jauniešiem arī ir galva uz pleciem. Labējai valdībai ir jābūt, bet, kā tas viss varētu veidoties, parādīs pašvaldību vēlēšanas un tas, kurš vinnēs Rīgu. Ja vinnēs Nils Ušakovs, iespējams, arī nākamajās Saeimas vēlēšanās viņam var piebiedroties kāda no labējām partijām.
Kurai partijai jūs uzticaties?
Man lielu uzticību rada Jāņa Bordāna vadītā Jaunā konservatīvā partija, kura ir grūti pamanāma. Viņiem ir nostāja, ka iztiks bez naudas prasīšanas, bet par biedru naudu reklāmu nevar iegūt. Taču viņu programma ir svaiga. Jāni Bordānu pazīstu jau no tiem laikiem, kad viņš un Kristiāna Lībane bija jaunākie deputāti Latvijas ceļā un arī 5. Saeimā. Arī kā tieslietu ministrs viņš bija labs un kompetents, Bordāns gribēja reformēt sistēmu.
Kā vērtējat 12. Saeimu, vai tajā redzat kādu jaunu politisko līderi?
Normāla Saeima - kāda tauta, tāda Saeima. Taču jaunie līderi nav pamanāmi. Grūti pateikt, kas par vainu. Pārāk maz arī ir tādu izcilu prātu ministru līmenī, kas var noturēt savu viedokli. Manuprāt, liels zaudējums ir tas, ka Eināru Cilinski (Nacionālā apvienība) neizdevās saglabāt kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru. Viņš būtu labs ministrs, to pierāda arī viņa zināšanas. Ārkārtīgi lielas cerības liku uz Raivi Dzintaru, bet man nezināmu iemeslu dēļ viņš ar savu viedokli ir pieklusis. Uzticos arī Janīnai Kursītei, kura ir ar savu spilgtu domāšanu, un tāpēc arī viņai bija jāaiziet no Vienotības.
Kad bijāt politikā, rakstījāt Annas burtnīciņas. Ir iznākušas trīs grāmatas. Vai vēl rakstāt?
Nē, vairs nerakstu, tikai atzīmēju mazajos blociņos svarīgākos notikumus. Piemēram, ierakstīju, ka 2016. gada 11. februārī notika balsojums par premjeru Māri Kučinski. Esmu arī pierakstījusi, ka Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece izteica pateicību bijušajai premjerei Laimdotai Straujumai un apsveica Kučinski. Tad atcerējos, ko biju rakstījusi vienā no Annas burtnīciņām, ka kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis, vadot Saeimas sēdi, nepateicās prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Viņa, beidzoties otrajam pilnvaru termiņam, norunāja Saeimā savu runu un aizgāja.
Ko domājat par Māri Kučinski?
Māris Kučinskis ir piemērota persona valdības vadītāja amatam. Viņš loģiski runā, ir mierīgs un izturēts. Vienīgais, kas man rada bažas, vai neatdzīvosies kaut kas viņa atmiņā no tiem laikiem, kad viņš bija vadošajās partijās Par labu Latvijai, Tautas partijā. Vai viņam pietiks izturības iztikt bez atbalsta no sava vecā «jumta». Kučinskis ir viens no labākajiem kandidātiem, kas varēja šo vietu ieņemt.
Vai jūs paredzējāt, ka Raimonds Vējonis kļūs par Valsts prezidentu, vai varbūt vēlējāties amatā redzēt Egilu Levitu?
Godīgi sakot, runājot par šiem abiem kandidātiem, es uzskatīju, ka ir jābūt pavisam citam cilvēkam. Iedomājos pat par Vairas Vīķes-Freibergas atgriešanos. Pirmie Raimonda Vējoņa darbības mēneši bija pārāk strauji, jo viņš drīzāk atgādināja šova dalībnieku. Tagad uzskatu, ka Raimonds Vējonis ir viens no labākajiem Valsts prezidentiem, kāds ir bijis. Es ceru, ka viņam būs sava stingra stāja un ka savus bijušos partnerus viņš varētu arī neklausīt. Taču ļoti negribētos, ka tiek palielinātas Valsts prezidenta pilnvaras. Satversme tagad nav grozāma.
Tātad Valsts prezidenta ievēlēšanu nevajadzētu uzticēt tautai?
Ja Latvijā parlamentārā demokrātija ir stipra, tas ir labākais variants, kāds var būt. Viens cilvēks nevar izlemt tautas likteni. Ar to nevajadzētu riskēt.
Jūs tagad dzīvojat Slīterē. Kā vadāt savas dienas?
Esmu rakstījusi vairākiem izdevumiem un arī sagatavojusi publicēšanai sava vīratēva, izcilā Latgales grāmatnieka Stepona Seiļa, grāmatu Latgales dārgumu glabātājs. Tā guļ Daugavpils Universitātē, bet septembrī sola grāmatu izdot. Tajā ir arī Stepona Seiļa dienasgrāmatas no 1924. līdz 1979. gadam, kad viņš nomira. Tur ir raksti par viņu un vēstuļu fragmenti. Viņš bija rakstījis latgaliski, bet grāmata ir sagatavota literārajā valodā.
Dzīvojot piejūras novadā, varat labāk redzēt, kā cilvēki te jūtas.
Arī no Dundagas novada daudzi ir meklējuši darbu ārzemēs, īpaši Anglijā. Ja neesi kārtīgs zemnieks ar lielu zemes platību, tad tev šeit nav ko darīt. Vienu brīdi bija paputējušas zivju pārstrādes rūpnīcas Kolkā, arī Melnsilā. Kādreiz tā bija arī Pitragā. Meitenes ar skābes vannās sakropļotām rokām par ārkārtīgi smagu darbu saņēma santīmus. Tagad viņas atradušas darbu ārzemēs, atbalsta savus vecākus un vasarās atbrauc sēnēs. Latviju viņi nav aizmirsuši, un es domāju, ka šie jaunieši noteikti kādreiz atgriezīsies.
Manuprāt, novada vadībā diezgan veiksmīgi darbojas Gunārs Laicāns, kuram ir izdevies samierināt arī deputātus. Visu laiku bijuši strīdi, mainījušies priekšnieki un vietnieki, bet pašlaik strīdu nav. Bažas ir par Dundagas vidusskolas pastāvēšanu, tā bija ļoti laba skola. Taču, tiklīdz sākas runas par skolu likvidāciju, tā labākie skolotāji aizplūst projām. Ļoti negribētos, ka tikai tāpēc, ka trūks viena vai divu skolēnu, skolu likvidētu.
Par ko cilvēki laukos savā starpā runā?
Vietējiem iedzīvotājiem bieži šķiet, ka nekas nav labi. Kad es atgādinu padomju laikus un zilo vistu, ko vienīgo varēja nopirkt veikalā, cilvēki sāk domāt - varbūt tik traki nemaz nav, jo katram kāda neliela iztikšana jau ir. Tie, kas laukos turpina dzīvot savās viensētās, reizēm nepapūlas pat kartupeļus iestādīt. To gan var saprast, jo mežacūkas visu iznīcina. Tomēr reta ir tā māja, kurā ir govs. Laicāns ir teicis, ka pašvaldība var piedāvāt palīdzību, lai var apstrādāt lauciņu, bet cilvēki to negrib darīt. Tagad ir citi laiki. Pabalsti samērā lieli, no tiem var izdzīvot, un veikalā visu var dabūt.
Cik tālu jums ir veikals?
Man veikals ir 16 kilometru attālumā Dundagā. Mazirbe ir nedaudz tuvāk. Taču mani šī problēma nenomāc, jo bērni mani ar visu apgādā. Man ir trīs dēli un astoņi mazbērni, un neviens nav aizbraucis uz ārzemēm.
Vai sekojat līdzi ziņām, notikumiem?
Man 2014. gadā bija ļoti smaga operācija, jau ārstēšanās laikā pirmais, par ko interesējos, bija, kas notiek politikā. Sekojot līdzi ziņām, var salīdzināt, kā mainās cilvēki un arī kā mainās mana attieksme pret viņiem. Spilgtākais piemērs ir bijušais prezidents Valdis Zatlers, kurš ir tā kā atdzīvojies. Viņa spriedumi liecina par nobrieduša politiķa skatījumu. Tas grēks, ka viņu izvēlējās zoodārzā sapulcējusies sabiedrība, viņam tiek piedots. Zatlers to izpirka, ierosinot Saeimas atlaišanu. Tas noveda pie Par labu Latviju - Tautas partijas un LPP/LC - daļējas iznīkšanas, bet bažas rada tas, ka pamazām visi rāpjas atpakaļ ar citām partijām.
Šomēnes būs 25 gadi, kopš Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.
Tagad to varoņu sarodas aizvien vairāk. Taču ir cilvēki, kuri negrib zīmēties, bet kuru nopelni ir nenoliedzami. Un tāds ir Anatolijs Gorbunovs. Viņam bija arī lieli nopelni Latvijas Tautas frontes frakcijas saliedēšanā. Latvijā tajā laikā atradās Baltijas kara apgabala štābs, un mums bija bīstamāka situācija nekā Lietuvai un Igaunijai. Jāsaka tikai paldies, ka viņš savā laikā izšķīrās kļūt par Augstākās padomes priekšsēdētāju.
Vai nav vilšanās, ka viss varbūt nav noticis tā, kā cerēja tie, kuri atjaunoja valstisko neatkarību?
Es vairāk varu runāt par lietām, kas bija saistītas ar Tautsaimniecības komisiju un Centrālo zemes komisiju. Pirmā lielā kļūda bija sertifikātu uzpirkšana un pārdošana. Nosacītā sertifikāta vērtība bija 28 lati. Tos nopirka par santīmiem, bet pēc tam runāja, ka visi sertifikāti ir piecu lielo īpašnieku rokās, taču es nezinu, kuri cilvēki tie bija. Kāpēc vajadzēja pārdot - katrs par saviem sertifikātiem varēja privatizēt savu dzīvokli, zemi vai uzņēmumu daļas? Šeit nopelni negatīvā nozīmē ir arī juristam Viktoram Šadinovam, kurš, iespējams, pildīja kādu politisko uzdevumu.
Gribu pateikt, ka nepelnīti tika aizmirsts arī tāds cilvēks kā bijušais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers. Toreiz viņa vietnieks bija Andris Šķēle. Dainis Ģēģers bija netaisnīgi apsūdzēts (90. gadu sākumā krimināllietā par valsts garantēto kredītu apsaimniekotāja Lata International darbību, kuras rezultātā valstij bija nodarīti zaudējumi - aut.). Viņš gadiem tiesājās un tika attaisnots. Daiņa Ģēģera ģimene ir arī cietusi izsūtījumā. Viņa lielie nopelni nav pietiekami novērtēti, un tie ir, ka Ģēģers uz savu galvu saaicināja traktortehniku barikāžu laikā. Ja nebūtu šo ar akmeņiem pildīto mašīnu, kas sabrauca galvaspilsētā, barikādes, iespējams, nebūtu tik iespaidīgas.
Noteikti ir arī kas tāds, par ko jums ir prieks.
Man ir lepnums par veiksmīgo zemes reformu laukos; to nevarētu teikt par reformu pilsētās, kur vienam pieder zeme, bet citam nams, un visu laiku ir nesaprašanās. Prieks ir arī, ka nav pieļauta Latvijas valsts mežu privatizācija. Savā laikā bija lielas cīņas, jo bija vēlme mainīt likumu, lai bijušās ulmaņlaiku Valsts meža departamenta zemes nebūtu valsts īpašums. Tomēr šī norma ir saglabāta. Latvijas valsts meži profesionāli un samērā labi apsaimnieko īpašumu, bet viņi pārāk maz maksā valsts budžetā. Lielo valsts uzņēmumu maksājumiem vajadzētu būt atbilstošiem to ieņēmumiem. Vēl gribu pateikt, ka tie, kuri savā laikā uzspieda brīvo zemes tirgu - galvenokārt lielsaimnieki -, tagad it kā cīnās par zemes nepārdošanu ārzemniekiem un ir izveidojuši, manuprāt, fiktīvu Zemes fondu.
Vai administratīvi teritoriālo reformu vajadzētu turpināt?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) mani ārkārtīgi neapmierina, jo viņš atgriežas pie pašvaldību reformas. Es brīnos, kāpēc viņa partija par to klusē, jo tāda reforma var izraisīt jaunus satricinājumus un izdevumus valstij.
Mazie novadi nevar attīstīties un paši izdzīvot?
Vai Dundaga un Mērsrags nevar izdzīvot? Mērsrags dzīvo labāk nekā daža laba lielā pašvaldība. Mazā novadā katrs zina savus kaimiņus, zina, kuram ir vajadzīgs atbalsts.
Vai jums ir pārdomas par bēgļu krīzi Eiropā un patvēruma meklētāju ierašanos Latvijā?
Mani ļoti uztrauc bēgļu problēma. Ir jāpalīdz cilvēkiem, kas bēg no kara, bet pašlaik bēgļu plūsma, kuru diriģē cilvēku kontrabandisti, ir neapturama. Uz Eiropu gāžas ekonomiskie bēgļi un arī apmānītie cilvēki. Manuprāt, Vācijas kā vadošās valsts politika nav bijusi pārāk tālredzīga. Bēgļu mērķis ir dzīvot stabilā kultūras un ekonomiskajā vidē, bet viņi nedomā, ka vajadzētu atgūt stabilitāti savā dzimtajā vietā. Katrai nācijai tomēr ir jāizkopj dzīvotspēja savā zemē. Taču galīgi aizliegt bēgļu plūsmu, protams, nevajadzētu. Nestabilitāte, manuprāt, ir arī tāpēc, ka pēdējā laikā Eiropā aizvien vairāk sāk runāt par Eiropas federalizāciju. Manuprāt, tas ne pie kā laba nenovestu.
Kā uz Baltiju var atsaukties ASV prezidenta vēlēšanas? Donalds Tramps devis mājienus, ka ASV varētu neaizstāvēt tās NATO dalībvalstis, kuras nav izpildījušas saistības.
Tas var būt arī tikai priekšvēlēšanu viedoklis, lai ietekmētu vēlētājus. Taču viņš nav piemērota kandidatūra ASV prezidenta amatam, jo viņa inteliģences pakāpe ir zemāka, nekā tas nepieciešams. Viņa ievēlēšana atsauktos gan uz ASV, gan pasauli. Taču prognozēju, ka Tramps nebūs ASV prezidents. Veselais saprāts varētu uzvarēt.
Ko jūs vēlētu Saeimai un valdībai, sagaidot valsts simtgadi?
Valdībai - nespīdzināt cilvēkus ar jauniem nodokļiem. Saeimai - mazāk lāpīt spēkā esošos likumus, vairāk uzticēties profesionāļu viedoklim. Un visiem vēlēt - tev mūžam dzīvot, Latvija!