Šeit esmu viena no pūļa

Sendija stāsta: «Čīlē mācījos vienu gadu katoļticīgo meiteņu skolā, kurā skolotājas bija mūķenes. Daži mācību priekšmeti bija ļoti atšķirīgi. Piemēram, mūzikā Latvijā padziedam, mācāmies notis, bet tur patiesi muzicējām - spēlējām instrumentus. Protams, ļoti daudz stāstīja par Dievu, taču kopumā lielu atšķirību mācību programmā nebija. Čīlē runā spāniski, un pirmos divus mēnešus sazinājos ar žestiem, jo angliski viņi vispār nerunā! Mācībām īsti nevarēju sekot, man deva materiālus angliski, taču, apgūstot valodu, problēma atrisinājās. Man palīdzēja ļoti draudzīgā vide, nebija Latvijas skolā raksturīgās aprunāšanas, jau pirmajā dienā mani apskāva, apmīļoja, cilvēki bija ļoti atvērti, izpalīdzīgi. Ilgojos pēc mājām, bet skolasbiedrenes man ļoti palīdzēja iejusties. Latvijā es nepazaudēju gadu - mani pārcēla nākamajā klasē, bet vienā semestrī vajadzēja apgūt trīs semestru vielu, kas bija ļoti grūti. Arī savstarpējo attiecību ziņā - Čīlē mani slavēja, teica komplimentus, bet šeit es biju viena no pūļa. Es saprotu, ka Čīlē pilnveidoju sevi, garīgā ziņā esmu augstāk pakāpusies, nu visu varu patstāvīgi. Arī valodas apguve, protams, ir svarīga, taču svarīgākais ir personiskās īpašības. Man bija bail no izaicinājumiem, bet nu esmu to pārvarējusi! Mans ieteikums citiem bērniem, kam nākas pārcelties uz citu valsti vai atgriezties Latvijā pēc ilgākas prombūtnes - sākumā jāiegūst draugi, bet valodas prasme ir galvenais, citādi tu jutīsies atstumts. Jāapmeklē dažādi pasākumi un pēc iespējas mazāk jākontaktējas ar palicējiem - nevis ģimeni, bet tieši draugiem, jo pēc viņiem tu ilgosies un tas vilks atpakaļ...