Šis savulaik Zviedrijā izstrādātais projekts ar ES Grundtvig programmas atbalstu tika ieviests arī Latvijā un Dānijā. Pie mums to realizēja Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā, taču, kas zīmīgi, - brīvprātīgo darbs skolā turpinās arī pēc projekta noslēguma. «Ieguvēji ir visi - seniori, skolotāji, bērni,» apgalvo projekta vadītāja Neretas skolā Ruta Aukšpole un iesaka šo pieredzi pārņemt arī citviet Latvijā.
Joprojām nāk un dara
Idejas Seniori skolā pirmsākumi meklējami 2000. gadā Zviedrijā, Karlskrūnā, kur iniciatīvu uzņēmās kāda Zviedrijas tautskolas skolotāja, aicinot pensionārus uz vienu no Karlskrūnas skolām. Seniori palīdzēja bērniem un skolotājiem atvieglot darbu. Viņi paši izlēma, kādā veidā sniegs šo palīdzību. Sadarbības modelis tika novērtēts atzinīgi, drīz vien idejas nozīmīgumu apstiprināja arī pieaugošais pieprasījums pēc senioriem skolās. Kopš ideju sākts īstenot, šo gadu laikā Zviedrijas bērnudārzos un vidusskolās kā brīvprātīgie iesaistījušies vairāk nekā 250 senioru.
Kad radusies doma šo ieceri izmēģināt arī kaimiņvalstīs, tostarp Dānijā un Latvijā, Rites tautskolas vadība uzrunājusi Neretas vidusskolas vadītājus. «Tas bija laiks, kad sākās ekonomiskā krīze, un mums šķita vērtīgi, ka skolai brīvprātīgi varētu palīdzēt seniori. Jo līdz ar krīzi krasi pasliktinājās ģimeņu ekonomiskais stāvoklis un uz slikto pusi mainījās arī bērni. Kļuva grūtāk tikt galā ar disciplīnu,» pirmsākumus atceras Ruta Aukšpole. Senioru iesaistīšanās skolas darbā izrādījusies svētīga lieta, tiesa, sākumā skolotājiem gan nav bijis pārliecības par vecākā gadagājuma ļaužu atsaucību. «Seniori taču tik aizņemti - viņiem ir savas ģimenes, mazbērni, virtuve, dārziņi, puķes...» novērojusi Ruta. Tomēr viņa uzņēmusies projekta virzības iniciatīvu. Kopā ar kolēģi devusies uz Zviedriju, atgriezusies pacilāta, un drīz vien piedalīties jaunajā projektā piekrituši astoņi Neretas seniori. «Projekts ilga četrus gadus, kopumā tajā iesaistījās 10 pensionāru. Šogad seniori brīvprātīgajā kustībā varēja neiesaistīties, bet pieci no viņiem joprojām ik nedēļu nāk uz skolu. Viņi piezvana, jautā, kad vajadzētu būt, bet citi pat nejautā - nāk un dara!» senioru atsaucību atzinīgi novērtē skolotāja Aukšpole un piebilst: «Seniori ir manas zvaigznes! Ļoti gaiši, atvērti, sirsnīgi cilvēki!»
Jauns piepildījums dzīvē
Skolotāju ikdienas dzīve ir noslogota, strādājot ar daudziem skolēniem, maz laika atliek individuālām sarunām, palīdzībai mācību procesā. Veidu, kā palīdzēt skolai, seniors var izvēlēties pats: viņš var būt skolotāja asistents, individuāls palīgs kādam bērnam mācībās, var doties līdzi skolas ekskursijās, pieskatot bērnus, palīdzēt gatavoties koncertiem. Šādi vecākā gadagājuma cilvēks gūst pieredzi jaunā vidē - līdzdalība rosina viņu būt aktīvam, izprast bērnu valodu un vajadzības mācību laikā. Turklāt seniors dalās dzīves pieredzē ar jauno paaudzi, un tas padara laimīgu arī viņu pašu, atkal gūstot jaunu piepildījumu savā dzīvē. Arī bērni caur šo sadarbību seniorus sāk uztvert kā mierīgus cilvēkus, kuriem ir daudz laika un novērtējami padomi.
«Es tas baltais zvirbulis, jo pēc profesijas esmu medicīnas māsa, ne pedagoģe kā pārējie seniori,» stāsta Seniori skolā dalībniece Austra Lazdāne un turpina: «Bija palicis viens gads līdz pensijai, slimnīcu likvidēja, un paliku bez darba. Kļuva garlaicīgi. Domāju, jāpamēģina iesaistīties šajā projektā. Sākumā gan nebiju droša par sevi - biju aizmirsusi, kā skolā viss notiek. Šķita - ak vai, visi te skrien, tāds troksnis, klasēs pavisam cita kārtība nekā kādreiz... Bērni pavisam citādi!» Taču ar dažiem mēnešiem pieticis, lai pieņemtu mūsdienu bērnus. Uz skolu Austras kundze nāk joprojām. Viņa brauc ar skolēniem ekskursijās, pasēž pie kāda, kuram jāpalīdz mācībās, piemēram, meitenītei, kura ar ģimeni atgriezusies no ārzemēm uz dzīvi Latvijā. «Ar bērniem ejam rotaļās. Un tad viņi izvelk no somas vienu supermeni un brīnās, kā varu to nezināt, kā varu nepazīt multfilmu varoņus?! Viņi sāk mani apgaismot, un arī es pati sāku skatīties bērnu filmiņas. Esmu daudz ieguvusi,» sirsnīgi atzīst Austra Lazdāne.
Patīk būt kolektīvā
Bijusī pedagoģe Janīna Mazjāne Neretas vidusskolā uzņēmusies šefību par skolēnu lasītprasmi pirmajās klasēs. «Bērni, tiklīdz mani ierauga, ar prieku sauc: «Šodien lasīsim!» Mēs lasām, parunājam, kā kuram ikdienā veicas. Viņi pat savus noslēpumus - bēdas un priekus - izstāsta. Viņi priecīgi, ka varam kopā gan padziedāt, gan mīklas paminēt. Iznāk gan lasīšanas, gan pārrunu stunda. Bērnu noslēpumus gan mēs nedrīkstam izpaust,» uzsver Janīnas kundze.
Laima Bajinska skolā ierodas divreiz nedēļā uz matemātikas pēcstundām. «Ja bērniem stundā kas neskaidrs, sniedzu konsultācijas. Nāk arī 11. un 12. klases skolēni. Un arī man ir skolēni, kuri ar prieku grib parunāt ne tikai par matemātiku. Grib izkratīt sirdi. Mēs parunājam, saku, ka dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir, bērns nomierinās, un tad mēs mācāmies.» Savukārt seniore Monika Pavloviča atzīst, ka viņai darbs ar bērniem bijusi mūža sirdslieta: «Kad aizgāju pensijā, dzīvē iestājās liels tukšums. Iesaistoties šajā projektā, burtiski atgriezās dzīvesprieks!» Skolā Monikas kundze satikusi vienu skolnieci, ar kuru sākusi strādāt individuāli. «Tik ļoti pieņēmām viena otru! Secinājām - tieši mēs viena otrai esam vajadzīgas,» aizkustinājumu neslēpj Monikas kundze un piebilst: «Jā, mēs te skolā esam kā labie gariņi. Bērni mūs pieņem, un ir prieks par sajūtu, ka esam viņiem vajadzīgi.»
Bet Dainis Nāburgs projektā darbojas jau kopš pirmsākumiem: «Man tā ir viena relaksācijas diena no pensionāra ikdienas darbiem lauku saimniecībā. Pats esmu pabeidzis šo skolu, un tagad, seniora gados, gribas skolai palīdzēt likt labus pamatus arī mūsdienu jaunatnes izglītošanā. Es negrasos atstāt šo brīvprātīgā darbu, kamēr vien spēšu te nākt, un neskaitu santīmus, ko tērēju ceļa izdevumiem. Man patīk būt starp jauniešiem un skolotājiem, patīk būt kolektīvā.»