Seniorus, pēc Kjasperes domām, var pielīdzināt bērniem. Bērnam redzes leņķis ir tik, cik ir, senioram tas ir vēl mazāks. Taču seniors šo redzes leņķi paplašina caur pieredzi - uz tās bāzes var paredzēt, kas notiks konkrētos apstākļos. Bērns ir drošāks, bet senioram drošība zūd, viņš nespēj tik ātri pieņemt lēmumus kā agrāk.
Apdraudējuma līmenis, ciešot satiksmes negadījumā, senioriem toties ir augsts, jo vecumdienās kauli ir trausli, iegūtie bojājumi parasti ir ar smagākām sekām, tāpat kā mazam bērnam, kam ķermenis ir attīstībā. Ja bērns attīstās savā izaugsmē, tad seniors, gluži otrādi, dzīvo ilūzijās, ka viss ir tāpat kā pirms desmit divdesmit gadiem, taču notiek gluži otrādi - maņas un spējas nevis uzlabojas, bet pasliktinās. Tas ir jāapzinās, un tam ir jāgatavojas, jāpieņem kā realitāte.
«Daudzās Eiropas valstīs senioriem ir speciālas nodarbības, kā rīkoties dažādās situācijās, bet Latvijā šādu pasākumu un pētījumu par senioriem kā satiksmes dalībniekiem pagaidām nav,» atzīst Kjaspere.
Seniori, pārkāpjot noteikumus, visbiežāk cenšas ceļu plānot nevis pēc drošākā, bet īsākā maršruta, ejot pāri neatļautās vietās, cenšas ieekonomēt dažus soļus, kas var būt liktenīgi.
Biežāk negadījumi notiek pilsētās, kur ir intensīvāka satiksme, bet smagākas sekas ir negadījumiem uz autoceļiem. Izpētīts - sadursmē ar automašīnu, kas brauc ar ātrumu 80 km/h, velosipēdistam vai gājējam izdzīvot tikpat kā nav iespējams…