Pēdējām ir atbildība, jo ar akcentiem var pat netīši manipulēt - košā skate UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984 Rīgas mākslas telpā vēstīja par kultūras daļu ārpus oficiālās uzmanības loka un apbalvoja autorus ar zināmu cietēju oreolu, taču atstāja aiz kadra sistēmas paradoksu: pofigists inteliģents dzelzs priekškara šajā pusē varēja fiziski izdzīvot un vēl nodarboties ar sev tīkamu jaunradi, kas grāva sistēmu no iekšpuses - precīzi laiku ir dokumentējis, piemēram, Veņečka Jerofejefs savā Maskava - Gailīši.
Plānveida ekonomijas utopija
Demokrātijā spēji kultūras procesa pagriezieni, lietojot politiskus dekrētus, ir grūti iedomājami. Staļina baroks nomira reizē ar tirānu, un virkne direktīvu lēmumu un likumu atrāva ceļu jaunām strāvām, tostarp radīja priekšnoteikumus laikmetīga dizaina un arhitektūras attīstībai. Masu labklājības idejas reizē ar padomju valsts industrializācijas kursu iedarbināja institucionālu mehānismu un izveidoja tīklu, kurā darbojās visi zobrati: projektēšana, izglītība, teorija, mārketings, ražošana un celtniecība u. t. jpr., un pretēji šodien pieņemtajam uzskatam dzīve kādu brīdi šķietami kāpa kalnā. Taču plānveida ekonomika izrādījās utopiska un dzīvei nederīga, celtniecības un preču kvalitāte sabruka absurdajās ideoloģijas prasībās pārsniegt ražošanas plānus un nesaimnieciskumā, kas iznākumā piebeidza pašu padomju valsti. Jāpiezīmē gan, ka urbanizācija un industrializācija aptvēra ne tikai sociālistisko pasaules daļu (par rūpnīcas tēlā iemiesoto ideālu vienlaikus abās priekškara pusēs stāstīja ceļojošā Baltijas un Ziemeļvalstu izstāde Sapņu rūpnīcas? pirms pāris gadiem Latvijas Arhitektūras muzejā).
Lietuviešiem vismaz kultūrā pietiek spara celt vienotās Baltijas ideju, kuru bieži sagrauj atšķirīgās ekonomiskās intereses. Lietuvas Nacionālā mākslas galerija sadarbībā ar Igaunijas un Latvijas kuratoriem ir sagatavojusi iespaidīgu skati, kas vērtē Baltijas reģiona arhitektūru un dizainu kā sociālpolitiskās situācijas noteiktu kopumu. Par mākslas klātbūtni izstādē gan var runāt nosacīti - kā par fona parādību vai saprotot ar to padomju laikam tipisko lietišķo mākslu. Izstādes koncepcijas atspēriena punkti ir skaidri definēti: kuratore Lolita Jablonskiene atteikusies no skates dalījuma valstīs - ekspozīciju grupē tēmas (Pilsēta, Māja, Industriālā māksla, Brīvais laiks), tāpat autori teju uzstājīgi izvairījušies no sentimentāliem sadzīves inscenējumiem, kādus var redzēt izstādē Padomju ikdienas dizains Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Līdzkuratori (Latviju pārstāv Iliana Veinberga, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs) vētīja potenciālos eksponātus katrs savā valstī, lai pēcāk tos ietilpinātu kopējā koncepcijā, var iztēloties diplomātisko stīvēšanos, kas pavadīja procesu - skaidrs, ka ikviena valsts ieinteresēta vilkt no azotes trumpjus un iespējami veiksmīgi tos izspēlēt.
Spēka un vājuma gali
Igauņiem lampas, mums, zināms, radioaparāti, bet daudzās sfērās spēku samēri ir līdzvērtīgi. Interesanti būs zināt, ka viens no ekspozīcijas autoriem ir arhitekts Andrus Skiezgels, kurš kopā ar kolēģiem iekabināja latviešu meistariem Latvijas Nacionālās mākslas muzeja piebūves konkursā. Ekspozīcijas estētiskais minimālisms piedalās modernisma konceptā, tajā kodētas arī šifrētas ziņas: izstādes 2,5 m augstie stendi atsaucas uz paneļu ēku mitekļu griestu standartu, kas formēja padomju pilsoņa dzīves telpu. Vispārējo fona baltumu vietumis pārtrauc tikai daži laikam tipisko materiālu paraugi - kāds panelis uzbūvēts no īstiem silikātķieģeļiem, citu klāj vagonka. Ekspozīcijas idejai ir spēka un vājuma gali - stilistika precīzi iemieso jaunā laika garu un jūteļošanos nomaina pret veselīgu un vērtīgu analīzes un izziņas līmeni. Tostarp ekspozīcijas ritms ir kā teksts vienlaidus plūdumā bez akcentiem un atkāpēm; tas kļūst monotons - literatūrā gabalus bez ievada, kulminācijas u. c. kompozīcijas likumībām mēdz dēvēt par bezkonflikta dramaturģiju. Zaudētājos iekrīt daļa eksponātu, kas savietoti regulāri kā ripulīši uz punktota auduma: grūti uztveramas Zinas Ulstes radītās servīzes Daina (1960) - mums vietējas nozīmes ikonas - kvalitātes u. c. Katru izstādes sadaļu ievada anotācija, kas pauž tēmas vadlīniju - izsmeļoši un analītiski, bet vispārināti komentējot procesu vēstures un pasaules kontekstā. Tālāk runā eksponāti ar minimālo informāciju par katru objektu un to autoru. Papildus ziņas par katras lietas īpašo jēgu kopējā ainā paliek skatītājam neatklātā dimensijā. Zentas Loginas gleznas, piemēram, pieder nedaudzajiem tīrās mākslas paraugiem izstādē un prasās kaut pēc īsas piebildes par viņas revolucionāro abstrakcionistes vietu vietējā kultūras ainavā. Šis tas no artefaktiem šķiet izkritis ārpus kuratoru uzmanības loka, un bez stāsta tam arī nebūtu jēgas, piemēram, faktam par Latvijas vietvalžu ieceri veidot nosacīti neatkarīgu republikas ekonomiku un būvēt vietēju lielpaneļu rūpnīcu. Nacionālkomunistu dumpi apspieda, ēku paneļus ieveda no Krievijas, par notikušo liecina tikai viena eksperimentāla arhitekta Modra Ģelža projektēta ēka. Izstādes uzstādījuma robežas brīžam tomēr nojūk - atklāt labāko, ko padomju cilvēks spēja veikt, vai koķetēt ar padomju ideoloģijas dīvainībām.
Latviešu kultūras revolucionāri
Skaidrs, ka ieguldījums, stiķējot triju valstu vēsturi vienā blokā, ir milzīgs, un padarītais prasās pēc dokumentēšanas krietnā katalogā. Tak pat lielāko mūsu muzeju jauda neprognozē tuvību pasaules līdziniekiem, nesagaidīsim tāda līmeņa izdevumu, kādi pavada izstādes V&A muzejā Londonā; tomēr uz pavasari tiek solīts buklets. Katrā ziņā izstāde ir notikums ne tikai dizaina gurmaniem vai padomju laikos jaunību vadījušiem pensionāriem.
Lielās skates ēnā, apskatāma muzeja gaiteņos, paliek otra, ne mazāk saistoša izstāde, ģeogrāfiski plašākā areālā un kas apbalvota ar intelektuālu smalkumu; ekspozīcija baudāma tekstos un attēlos. Tieši šeit eksponēti latviešu kultūras revolucionāri, piemēram, Valdis Celms, Jānis Krievs, Anda un Māris Ārgaļi, kuru darbība, piesegta kā pilsētvides noformēšana, ar kinētiskās mākslas un citu virzienu idejām spridzināja padomju mākslas kanonus un pagrieza mākslas straumi pilnīgi citā gultnē. Izstādes kuratori - Andress Kurgs un Mari Lānemetsa (piedaloties Ievai Astahovskai no Latvijas Laikmetīgā mākslas centra). Abas izstādes realizētas sadarbības projektā Atsedzot neredzamo pagātni un ar ES programmas Kultūra 2007-2013 programmas atbalstu - reāla sadarbība ar kaimiņvalstu kuratoriem sākās jau pieminētās spožās izstādes UN CITI... iespaidā.