M. Gorbačovs paudis dziļas skumjas par laikabiedra un drauga aiziešanu, pieminot viņu kā ekstraordināru, talantīgu personību, kurš ir daudz darījis, lai savā laikā noārdītu Berlīnes mūri un pārtrauktu bruņošanās sacensību. «Viņš vienmēr ļoti ātri spēja atrast veidu, kā komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem, gan jauniešiem, gan vecāko paaudzi. Viņam bija ļoti gaišs raksturs un īsts gruzīna temperaments,» teicis M. Gorbačovs.
E. Ševardnadze piedzima Gruzijā 1928. gada 25. janvārī. Jau agrā jaunībā viņš bija aktīvs komjaunatnes darbonis, kas strauji kāpa pa kompartijas karjeras kāpnēm, kļūstot par Gruzijas PSR kompartijas pirmo sekretāru. Amatā viņš sāka aktīvu, bet ne sevišķi sekmīgu pretkorupcijas kampaņu Gruzijā un ieviesa atsevišķas lauksaimniecības politikas reformas.
1985. gadā kompartijas līderis M. Gorbačovs viņu uzaicināja par PSRS ārlietu ministru. Tiek uzskatīts, ka tieši viņa vadībā tika nolemts PSRS satelītvalstīm Austrumeiropā dot vairāk brīvības, nevis ar spēku apkarot to centienus izvēlēties citu attīstības ceļu. Viņš noraidīja Austrumeiropas kompartiju līderu aicinājumus PSRS iejaukties demokrātiskajās pārmaiņās reģionā. Viņa draudzīgās attiecības ar Vācijas un ASV ārlietu ministriem atviegloja Vācijas atkalapvienošanos, PSRS karaspēka izvešanu no Vācijas un Afganistānas.
Pašās astoņdesmito gadu beigās viņam sākās politiskas nesaskaņas ar M. Gorbačovu, kurš gribēja saglabāt PSRS vienotību un sociālistisku valdību. 1990. gada decembrī, protestējot pret reformu stagnāciju, E. Ševardnadze atkāpās no amata. 1992. gadā viņš atgriezās pilsoņu kara pārņemtajā Gruzijā, kur viņu uzņēma kā reformētāju, kurš ieviesīs demokrātiskas pārmaiņas. Taču viņam neizdevās atdzīvināt valsts ekonomiku, vispārēja korupcija un nepotisms kļuva par valsts vizītkarti.
2003. gadā pēc sarunām ar Mihailu Saakašvili viņš nolēma atkāpties no amata.