Moralizēšana no sērijas «vai tev tiešām nav nekā svēta?» gan baznīcu apzadzējiem, gan dažādu citu nozaru razbainiekiem mūsdienās varētu izraisīt naivu pretjautājumu: kas tas ir - svēts? Laupītājiem gan nevienā laikmetā attiecīgās sabiedrības vispārpieņemtā šķirtne starp to, ko varbūt vēl kaut kā var atļauties, un ko - nekādā gadījumā jeb, svešvārdā sakot, tabu, nav bijis saistošs. Tomēr pēdējās pāris desmitgadēs, kad liels vairums apkārt notiekošā palaists pašplūsmā, zūd arī pēdējā pietāte pret it kā «pašsaprotamām» robežām un vērtībām.
Principā var piekrist domai, ka zaglīga ierēdniecība un korupcija domino efekta veidā sagāž morāles balstus arī pārējā sabiedrībā. Kaut gan mazgadīgie zaglēni, kurus baznīcu dežuranti nodod tālāk policijai, diez vai protokolā taisnojas, ka zivs pūst no galvas un lai varas pārstāvji labāk skatās paši uz sevi, tomēr jāatzīst, ka šie nejaukie «produkti» nāk no acīmredzot nelāgas vides. Bez utopiskām ambīcijām uz perfektas audzināšanas radītu Saules pilsētu nākas tomēr secināt, ka jo sevišķi ar baznīcu mazgadīgo apzadzēju audzināšanu īsti labi nav bijis. Pirmām kārtām ar prasmi iemācīt, ka zogot viņi apzog paši sevi - sagandē savu dzīves vidi un attiecības, no kurām, godīgi dzīvojot, būtu guvuši daudz vairāk labuma.
Tas pats pilnā mērā attiecas arī uz zagļiem baltajās apkaklītēs. Un vēl senā atziņa: zagli vienmēr apzags kāds lielāks zaglis.