Atsaucība bija neticami liela. Izrādās, nav mazums senioru, kuri piedzīvojuši līdzīgu ķibeli - krituši, lauzuši kāju un pēc operācijas, kad kāja ģipsī, vismaz trīs mēnešus pavadījuši uz kruķiem... Mans ceļš aizveda pie Leonīda kunga, kurš piedāvāja uzreiz visu komplektu - elkoņu kruķus, balsta palīgierīci, ko mēdz dēvēt par buciņiem, un pat vēl invalīda ratiņus. «Viss noderēs, es zinu,» pārliecinoši noteica sirmais vīrs. Kam gan invalīda ratiņi? Būdams pēc profesijas tālbraucējs šoferis, Leonīds izklaidējies, «ar invalīda ratiņiem pa dzīvokļa garo gaiteni traucoties kā Šūmahers». Tā Leonīds joko.
Bet, ja nopietni, arī viņš pirms četriem mēnešiem lauzis kāju un zināja teikt, ka ratiņi noderot brīžos, kad jāpārvietojas pa gludu segumu un no lēkāšanas uz kruķiem jau pagurusi otra, veselā, kāja.
Viens ar trim kaķiem
«Bēda viena nenāk,» secina Leonīds. Pērn novembrī Leonīda dzīve patiesi sagriezās kājām gaisā. Kādā nejaukā dienā viņš izveda pastaigā savu temperamentīgo kurchāru Koru. Sune pamanīja kaķi, rāva Leonīdu, un seniors šim rāvienam nebija gatavs. Parasti gan Leonīds cenšas pirmais pamanīt kaķus, lai satvertu pavadu ciešāk. Šoreiz sirmais vīrs krita un lauza kāju. Leonīdu aizveda uz slimnīcu, un, kad nākamajā dienā pēc operācijas cietušais jau bija pamodies no narkozes un viņam uz kājas lika ģipsi, pienāca ziņa: pēkšņi mirusi viņa mīļotā sieva...
Palicis atraitņos, Leonīds nu bija pilnīgi viens, jo bērni, mazbērni dzīvo Ukrainā. Arī no uzticamā suņa bija jāšķiras, jo ģipsi no kājas drīkstēšot noņemt ne ātrāk kā pēc trim mēnešiem, tāpēc vienīgais saprātīgais lēmums bija suni uzticēt kādam, kurš spēs par viņu rūpēties atbilstoši. Mājās Leonīdu gaidīja tikai trīs kaķi, ko savulaik ar dzīvesbiedri bija paglābuši no bada nāves.
Še tev pa dibenu!
Turpmākos mēnešus Leonīds pierādīja, ka, neprasot palīdzību un iztiekot bez aprūpētājiem, viņš spēj funkcionēt patstāvīgi un dzīvot tālāk nekurnot. Turklāt pats devās arī uz veikalu pēc produktiem ar auto - par laimi, viņa mašīnai ir automātiskā ātrumkārba.
«Kā tiku galā? Man taču kruķi bija! Man nevajadzēja palīdzību,» uzsver Leonīds. No kurienes vīram tāds spēks? «Mūsu paaudze nav izlutināta. Vecākiem nebija laika ar mums auklēties. Atceros, ziemā uz kalniņa ar ragaviņām esmu nobraucies slapjš, pārnāku mājās ar temperatūru, kakls sāp, galva sāp... Bet māte saka: «Še tev pa dibenu, un uz marš uz skolu!» Gāju arī uz skolu. Kad pēc skolas pārnācu mājās, jau biju vesels! Organismam tikai vajag grūdienu, tas pats ar visu tiks galā. Un vēl man vecāki iepotēja nemeklēt palīdzību citur, pašam ķepuroties, un viss būs kārtībā,» savu pārliecību pauž rūdītais seniors.
Nečīkst, ka viss slikti
Rubļevska kunga dzīvoklī iekārtota maza remontdarbnīca, tajā var remontēt ne vien, piemēram, Ford markas dzinējus, bet arī vecas šujmašīnas. Leonīdam šai ziņā ir zelta rokas. Pensija, kad dzīvojuši kopā ar sievu, bijusi pietiekama, lai galus savilktu kopā, tagad gan esot grūtāk.
«Tomēr pēc dabas neesmu raudulīgs cilvēks. Nečīkstu - oi, naudas nav, te iedūrās, tur iesāpējās, viss slikti,» sevi raksturo Leonīds. Jā, viņš neslēpj - bez mīļotās sieviņas esot grūti, bet par dzīvesbiedres aiziešanu runā rimti. Tikai intervijas beigās sirmais vīrs atzīst, ka lielās skumjas piezogoties naktīs. Tad viņš raud. «Raudu lielām asarām, jo sieviņu ļoti mīlēju.» Bet nākamajā rītā Leonīds Rubļevskis atkal saņemas, ceļas un iet. Nu jau uz abām kājām.