Esat ievērojuši skaisti apdrukātos lielizmēra audeklus, kas pēdējos gados aizvien biežāk aizklāj graustu un (varbūt kaut kad) remontējamo ēku fasādes? Ir nesmukums, un ir saprotama vēlme to paslēpt no publikas skatiem. Taču izvēle krīt nevis uz ko neizteiksmīgi vienkrāsainu, pieticīgu, bet gan speciāli dizainētu - bieži vien pat skaistāku nekā realitātē - ēkas attēlojumu tās dabīgajā izmērā. Ātri paskrienot garām, brīžiem pat nepievēršam uzmanību, kas īsts un kas tikai teātra dekorācijas cienīga izkārtne.
Politikā ir līdzīgi. Samākslota izrādīšanās par labākiem, nekā esam, ir lielā cieņā. Tas, «ko citur pasaulē par mums padomās», tiek pasniegts teju vai kā vissvarīgākais.
Pavisam nesen piedzīvojām nebraukšanas uz EXPO skandālu. Kas no tās lielās brēkas vairs palicis atmiņā? Kāda partnervalsts pārtraukusi ar mums diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības? Nē. Mums būs liegta dalība citos līdzīga mēroga pasākumos? Arī nē. Šoreiz bijām tik drosmīgi, lai publiski atzītu nespēju apmaksāt kādreizējās ambīcijas, to uztvēra ar vilšanos, taču vienlaikus arī ar sapratni.
Nu rožlapiņām piebārstītajā pīļu dīķī citas problēmas, ko atkal kādam tik ļoti gribētos notušēt, aizsegt un kaut jel kā padarīt par nebijušām. Aktualizētas nebūšanas Stradiņu slimnīcā, ko Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs TV ekrānā visas Latvijas priekšā cenšas pasniegt kā pārspīlējumu. Ir vēlētāju balsu pirkšanas fakti, no kā iesaistītie norobežojas, atrunājoties ar frāzēm par nelabvēļu provokācijām. Valsts kontroles aizrādījumi tiek uztverti kā neslavas celšana un piekasīšanās sīkumiem (tiesa, bieži vien ne bez pamata). Un ir sabiedrības zemā dzīves līmeņa rādītāji, ko valstsvīri jau gadiem ilgi veiksmīgi slēpj aiz skaistām tabulām un slavas dziesmām par straujo izaugsmi, vidējo ienākumu kāpumu, mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu, kā arī oficiāli reģistrēto (!) bezdarbnieku un mazturīgo skaita sarukumu.
Starp citu, par to, kā tiek panākts pēdējā rādītāja uzlabojums, pēdējā laikā nācies dzirdēt stāstījumus ne no viena vien lasītāja. Vispirms jāizstāv garas rindas, tad pazemojoša intervija par maciņa saturu un pēc tam vēl kontrolējošās amatpersonas vizīte mājās ar, maigi sakot, dīvaini ziņkārīgiem jautājumiem - kāpēc tik liels dzīvoklis (pat ja tas ir vienistabas bez iespējas samainīt vēl uz ko mazāku), kāpēc tik labas mēbeles, un kā tas nākas, ka «jums ir pat ledusskapis» (it kā viss būtu jāiztirgo pirms atbalsta lūgšanas attiecīgajā valsts vai pašvaldības dienestā)? Nav brīnums, ka daudzi atmet ar roku, labāk iet lūgt palīdzību svešiem cilvēkiem, nevis iestādēm, bet tās savukārt var priecīgi «raportēt» par kārtējo rezultātu uzlabošanos.
Vai problēmas mazinās, tās slēpjot, nevis risinot? Nē taču! Skaidrs, ka tās uzkrājas un, jo ilgāk to neatzīsim, jo smagāks būs atsitiens. Gluži kā to tagad redzam uz jau pieminētās Stradiņu un citu parādos nokļuvušo slimnīcu piemēra. Iztrūkumi tāpat jāsedz, atbildību tā īsti nav no kā prasīt, un nesmukums atklājies daudz lielāks, nekā būtu bijis, ja problēmu risināšanai laikus tiktu pievērsta pienācīga uzmanība.