Vara Siliņa skatuves telpa - kā gotisku šausmu stāstu dekorācija ar šķirbainu dēļu grīdu un tādām pašām sienām, ko izrobojusi mākslinieka iztēle, - sniedz lielisku iespēju parotaļāties arī gaismu māksliniekam Mārtiņam Feldmanim, radot brīžiem šerminošu gaisotni. Iespējams, manu sajūsmu par izrādi kāpina fanošana par Tima Bērtonu filmu Svīnijs Tods. Šajā filmā, lai gan mūziklā, neapšaubāmi jūtams ekspresionisma klasikas iespaids - Murnava, Vīnes, Langa mēmās filmas (Nosferatu, Doktora Kaligari kabinets, M). Pakulainais matu sakārtojums, kankarainie aptuveni XX gs. sākuma tērpi, ekspresīvais grims (Ilzes Vītoliņas stila izjūta, kā allaž, kaujas gatavībā!), kustību partitūra kā no mēmā kino un Valpurģu naktij līdzīgas dejas - lielisks horeogrāfes Ingas Krasovskas darbs -, taču galvenais - aktieru spēle, kas balansē starp grotesku un parodiju par to pašu mēmo kino. Aktieri stilizēto spēles veidu iztur līdz galam, un man prieks, ka pēc neoreālisma uzvaras gājiena Latvijas teātrī atgriezusies pārliecinoša estētiska stilizācija. Izrāde ir izaicinājums, jo stilizēto spēles veidu, ko kritiķe Inga Fridrihsone jau salīdzinājusi ar Smiļģa teātri («tā, lai katrs žests būtu redzams pat trešajā balkonā») un kam piejaukta pamatīga deva izkāpinātas teatrālas parodijas, sākumā ir pagrūti pieņemt - pirmās minūtes gaidi, kad aktieri beigs «ākstīties» un sāks runāt kā cilvēki. Taču Džilindžera un viņa kompānijas konsekvence atmaksājas - jau pēc 10 minūtēm zāle ir pieņēmusi piedāvātos noteikumus. Un patiesi - kas no visai pliekanā stāsta par primitīvu ļautiņu banālo mīlas stāstu būtu palicis, ja to spēlētu dramatiskā nopietnībā, izmantojot Staņislavska metodi «es pats dotajos apstākļos»?
Sievietes smarža
Lai gan Egona Dombrovska darbs vārgā, taču alkatīgā un absolūti amorālā Vīra lomā ir visaugstākās uzslavas vērts un arī Kaspara Goda spēcīgais, iekāres pilnais Robežsargs ir labs aktierdarbs, neapšaubāmi - izrādes centrā ir Ineses Kučinskas Sieva. Viņas seja - izkrāsota, nevis skaista, savā ziņā baisa, bāla, lieliem, tumšiem lokiem ap sarkanīgajām acīm (lēcas!) - apbrīnojamā kārtā vienlaikus spēj atspoguļot neciešami grotesku vīpsnu un iekāri, teatrālu ļaunumu un apslāpētu jūtīgumu. Sadarbībā ar režisoru, un īpaši horeogrāfi, aktrisei nemitīgi ir kāds košs atbalsta punkts - intonācija, kustība -, kas neļauj viņai iekrist pārmērīgā jūtelībā, kā tas dažkārt ir gadījies. Uzdrīkstos apgalvot, ka šī loma ir lielāks panākums nekā absolūtu piekrišanu baudījusī pensionāre Ausma no Džilindžera Hananas, jo aktrise ne mirkli nezaudē virtuozu formas izjūtu. Īpaši krāšņa ir deja, ko sieviete dejo, kad mīļākais viņu grasās pamest, bet vīrs modušās kaislības dēļ kļuvis nepanesami pretīgs.
Kritiskā apskatē - arī vīrieši
Taču kādēļ viss šis krāšņums - ne jau lai uzvestu uz skatuves kārtējo trīsstūri? Izrādes kustību partitūrā ir kāds āķis, kas patiesībā izteic izrādes tēmu: dažas reizes Ineses Kučinskas Sieva, apsēžoties uz krēsla pie rampas ar muguru pret skatītājiem, saceļ svārkus, novelk «pantalonus» un, plaši pavērusi kājas, pavērš apstulbinātā Vīra - citā epizodē arī Robežsarga - skatienam savu kailo klēpi. Vīra reakcija ir smieklīga, nožēlojama un baisa reizē: viņš zaudē saprātu un burtiski sakņūp, redzētā - parasti slepenā - miesas zieda un savas nevarības satriekts. Ekspresionisti, arī lugas Ragana autors Karls Šēnhers, lielu nozīmi piešķīra seksualitātei - gluži kā savulaik naturālisti, viņi dzimumu attiecības un dziņas uzskatīja par jebkuru attiecību virzītājspēku. Kā sveiciens Freidam Šēnhera lugā ir pie sienas piekārtais Vīra mātes portrets, pie kura nīkulīgais dēls palaikam vēršas gan pārmetoši, gan uzvaroši. Izrādē Sieva šim portretam uzspļauj. Vīru piebeidz nevis Robežsargs, bet šī nežēlīgi un kaislīgi atvērtā kājstarpe, uz kuru kā naktstauriņš uz uguni tiecoties sadurtais nīkulis zaudē pēdējos spēkus. Sākumā sašutu - likās, režisors jau atkal eksponē sievieti kā iekāres objektu, kas savu spēj panākt tikai vienā veidā, un kam arī visas domās grozās tikai ap vienu. Pēc nelielas diskusijas ar citiem skatītājiem vienojāmies, ka kritiskai apskatei pakļauti arī vīrieši, ja reiz viņi ir tik prognozējami un viegli pavedami. Galu galā šajā lugā to, ko gribējusi, panāk tieši sieviete. Lai gan izrādes finālā izgaismotā Kučinskas seja ar cigareti zobos ļauj saskatīt ne tikai triumfu, bet arī izmisumu un sievietes vilšanos.