Gariņi un klupšana
Silmači ir krietnas mājas. Tādas tās iecerējis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, un viņš jau skatuves telpu neatstāj bez saķeres ar notiekošo. No tādām mājām cilvēki aiziet nelabprāt, visi pakši un čukuri tur pilni mājas gariņiem. Tie no istabaugšas seko ļaužu gaitām, dungo, dzīvojas savā nodabā, palaikam sapiktojas par cilvēku dumjībām un mēģina tiem kaut ko pateikt priekšā, ja vajadzība spiež, pa kādu šķirbu izlien arī Dieva saulītē. Tikai Līgo naktī viņi svin kopā ar citiem, staigā un dzied kā līdzīgs ar līdzīgu. Kāda burvīga režisores iedoma - ievilkt Silmaču saimē visus, kas tur reiz bijuši. Kā antīkais koris viņi ir visur klāt, lai pieredzētu, ka atkal jauna paaudze kāpj un klūp uz tiem pašiem vecajiem grābekļiem.
Un taču klūp! Antonija (Dita Lūriņa) gluži vai aizrijas, uzdzirdusi, ka Dūdars (Ainars Ančevskis) tūliņ būs klāt. Rokas paķer no skapjaugšas diezin kā tur nokļuvušo krūzi ar jāņuzālēm, grib nolikt ierastajā vietā - ak, bet galdu taču puiši nupat no istabas iznesuši, skroderi gaidot. Kad šis beidzot ir klāt, Antonija atkal paķer to vāzi, galda atkal nav īstajā vietā, nosarkusi viņa iegrūž vāzi Dūdaram, kam, lai paņemtu puķes, neatliek nekas cits, kā atdot savu somu un cepuri Antonijai. Un tā viņi tur mīdās, savā mulsumā pīdamies.
Kad māja pagriežas ar sānu galu, tie no augšas - un vēl arī muzikanti, kas sēž seklā orķestra bedrē, - uzmauc galvā ziedu cepures, pastumj skatuves malā podus ar papardēm, satupjas visgar namam, un visa sēta ir pilna puķu dobju un sanošu bišu! Mājas sienas uzsūkušas pēcpusdienas sauli, siltumā domas kļūst gurdas, un cilvēkiem pasprūk no mēles tas, ko citkārt viņi neteiktu - kā Dūdaram, negribot atklājoties Alekša (Jānis Āmanis) priekšā.
Istabas pusē tādā kā pūnītē, kā kambarītī iekārtojusies Rudzīšu ģimene. Auce (Paula Prozoroviča) neizlaiž mazo no rokām, kupla un gaisīga kā pujene, izmetusies vienā kreklā, jo nāk negaiss, to nevar nesajust. Kā tādi pirmspērkona vēji ieskrien un aizskrien raudzību viesi, tikai Aleksim nākas aizkavēties ilgāk, jo Pičuks (Ivars Kļavinskis) šim iegrūž pieķēzīto autiņu, ko tad puisis mīca pa rokām, tā arī nespēdams izstomīt savu sakāmo. Bula laiks. Cilvēki uzšvirkst kā sērkociņi. Antonija, sākusi gluži rāmu sarunu ar Dūdaru, beigās jau izkliedz viņam ne tikai veco sāpi, bet arī jaunās aizdomas un nedrošību. Dūdars, olekti paķēris, gatavs «mazo Rūdiņu, kam mediņa sagribējies», sist, lai vai āda šķīst, līdz attopas, ka roka pacelta ne jau pret to, kas tās bezspēcīgās dusmas aizdevis.
Latiņa pie stenderes
Kad māja pagriežas ar vējtveri pret mums, tad ir Līgo vakars. Cauri zālei nāk Vanagi un Dzelzskājas, cik nu teātrī vēl ir palikuši aktieri, kas jau nedzīvojas pa skatuvi. Jāņabērni dejo visādas cēlas dejas (horeogrāfe Inga Raudinga), tikai garajam Rūdim (Jānis Vimba) atsaka viena meita pēc otras, un beigās viņš šīberē, mazo Tonīti klēpī paķēris. Kaut kas šajā skroderzellī ir tāds, ka man jāprāto, kādu ļaužu bijuši viņa vecāki, ja palaiduši puiku vienu pašu pasaulē, kā viņam pietrūkst, ja tik skumji jālūdz Elīna «drusku apprecēties». Un tad pa to burzmu un dančiem Aleksis ir atgrūdis Antoniju un ieskrējis mājā, durvis aizcirzdams. Pie viena, pie otra dejotāja viņa ķeras, līdz sāk griezties viena pati un griežas tikmēr, kamēr raudādama viņu apķer meitiņa. Nogrand pērkons, un sāk līt kā jau pa Jāņiem.
No durvju ailas pil, mūzikā šalc, visi skrien izmirkušiem krekliem un slapjām galvām, sarunas un izskaidrošanās notiek neērtībā un ātrumā, jo tās ir lietas, ko istabā - sausumā, bet arī līgotāju biezumā - nevar izrunāt. Kad Antonija, Aleksi meklēdama, atklīst līdz namdurvīm, tur sarāvies sēž un vilciņu griež viņas bērniņš. Līst. Bērns ir nosalis. Antonijai jānogrūž sirds dibenā bailes un nojausmas un jāved mazā istabā. Kur jāņotāji dzied un dzer alu un nāksies smaidīt lielu māju saimnieces viesmīlībā. Dita Lūriņa spēlē tā, ka tad, kad durvis aiz viņas aizkrīt, man domās ir jāiet viņai līdzi, bīstoties, vai viņa spēs noslēpt savu drebēšanu un melnās priekšnojautas.
Kad nākamajā rītā Ābrams (Juris Lisners) smagu prātu nākt lūgt pēc padoma, Antonija gan sadod mīlētāju rokas ar slaveno «nimm - grabcū», bet viņas sirds tur klāt nav. Svešo laimi redzēt nespēdama, viņa sēž un griež Tonijas vilciņu, kamēr Zāra (Inga Misāne) un Joske (Ģirts Liuziniks) bučojas, jo «bez to nevar». Patiesībā jau šiem žīdiem arī gar viņu nav īpašas daļas. Gan patriarhs Ābrams, gan abi jaunie ir citādie, andele te sanāk, bet nekas vairāk. Pat tad, kad trakās vecenes kaujas un Tomulīša (Līga Liepiņa), Bebenei (Ināra Slucka) vai Pindacīšai (Daiga Gaismiņa) trāpīt gribēdama, aplej Ābrama bikses, viņš tikai nopurinās kā vecs suns un purpinādams atkal apsēžas maliņā. Viņam sava valoda un savas raizes.
Maigs un rūgts ir Antonijas un Alekša šķiršanās brīdis. Smagi abiem, jo negribas mīļam, ja arī ne mīlētam cilvēkam pāri darīt. Rādās, ka šoreiz Aleksim pēc kāzām no Silmačiem tomēr nāksies aiziet. Visu jau neviena sirds nespēj piedot.
Šī Silmaču māja ir pilna, nekas te nav aizmirsts vai pazudis. Ir lakatiņš vēl no citiem laikiem, ir zaļā zālīte no citas izrādes, ir bezgala daudz aktierisku smalkumu, kuri nelaiž vaļā, ir dziļas sāpes Jāņu nakts aizsegā. Ir ansamblis, kas pārsniedz Blaumaņa lugas personāžu. Un ir mājas gariņu atmiņas par to ķēdi, ko programmas grāmatiņā ierakstījis dzejnieks Kārlis Vērdiņš: Ieviņa - Elīna - Antonija - vecenes... Bet tiklab varētu rakstīt: Rūdis - Aleksis - Dūdars - Dzelzskāju saimnieks... Jo Skroderdienas teātrī ir kā latiņa pie stenderes: tur redzams, kā izstiepjas un vecākus pāraug bērni.
Kā silts medus līst Indras Rogas jaunās Skoderdienas Silmačos. Saldas, bet neierasti sūras arī. Kad Silmačos nolīgots, tad jau vasara ir savā galotnē.