Jau stiprā krēslā mēs ar Kriša mammu izkāpjam no vilciena. Izlecam, patiesībsakot, jo perons beidzas jau pirms pēdējā vagona - vientuļo lauku staciju ierastā pieticība. Blāvi pelēcīgā, senlaikos pieneņdzeltenā stacijas ēka, aiznaglota dēļiem, lēni pūst no iekšas un sen vairs neatbalso gaidītāju kņadu. Jauni laiki, gaidītāji palika vecajos vai aizvācās uz Rīgu vai sazinkurieni. Kriša mamma saka: nu i labi, tie krievi vismaz te vairs nebraukā, vienreiz ir miers, labi vien ir, ka tās piena upes ķīseļa krastos beigušās.
Kādreiz gan braukājuši. Upeslīcis, kas tagad vecajam Kūļastem pieder, sarkano ķieģeļu pusmuiža, bija savienības nozīmes atpūtas bāze. Laivu stacija, ēdnīca tai pašā muižā, veikals arī, un krāsainās koka suņubūdas, kur durvjpriekšā uz striķiem nozīmīgie atpūtnieki savas svītrainās semeikas vēdināja. Krišs stāstīja, ka maziņš vienmēr sirojis tur vasarā ap tām viņu būdām un veikalu. Nebijuši jau ļauni tie atpūtnieki, drīzāk lādzīgi - varējuši sarunāt gan palīgā pie siena, gan kopā Jāņus svinējuši. Krišs no šiem mangojis saldumus. Cik mamma pieķērusi, tik ņēmusi pie rokas un vedusi uz bāzi - lai atdod un nokaunas. Krišs to tā kā pārdzīvojis, bet visviens manījies atkal, varbūt nepieķers.
Es savukārt brīnos, kā Kriša mammai nebija kauns no tiem atpūtniekiem, es tā nevarētu, kur tāda duka šitik stingrai būt! Un nejaukai. Vai nu viņa nejuta, cik ļoti bērnam kārojas to našķi. Citreiz domāju - ja tas būtu bijis ar mani, es varbūt pati ietu un mēģinātu ko izprasīt. Citi vietējie jau visulaik tā arī darījuši, Kriša mamma tik ne, lepna. Vecā Kūļastes sieva tai veikalā strādājusi un pa kluso šeptējusies - noraksta tik no katra veduma, cik gostos pieļaujamais, un tirgo vietējiem pa kluso. Vietējie jau tur pirkties nedrīkstēja, nu, tas ir, drīkstēja jau, bet visi labumi, ko nu tur katrreiz pieveduši - banāni, cīsiņi, saldējums, biezpiena sieriņi šokolādē un Rīgas salmiņi, bijuši tikai pēc sarakstiem un apliecībām. Speciālajiem. Tāpat kā pilsētā dzelzceļnieku veikals un visi citi speciālie. Tagad Kūļastene turpat privātbodīti uztaisījusi, tikai neko pārāk viņai nepērk, nav jau naudas cilvēkiem. Bet laikam jau visi tie no citurienes sabraukušie spēj izpirkt viņas utu tirgu. Tā Kriša mamma to sauc: utu tirgus, spekulantu muiža, baroni visos laikos paliek baroni, krāsai nav nozīmes.
Krišamamma vispār Kūļastes necieš, īpaši Kūļasteni. Nezinu, kas viņām par naidu. Verners reiz pusdzēris muldējās, ka Kriša mammai jaunībā viens no Upeslīča atpūtniekiem krieviem - sportists ģitārists - tā kā par mīļāko taisījies un abas nevarējušas šo sadalīt. Kūļastene vēl ilgi, pēc Kriša mamma jau ar pirmo lielo punci raudādama kā rēgs savam vīram pakaļ staigāja, ziemās braukājusi uz Saratovu it kā pieredzes apmaiņā. Es gan šito nespēju iztēloties! Bet it kā jau tur viss liekas kopā - kāpēc tad lai latviešu cilvēks savu meitu par Veru sauktu? Un i Krišs, i Vera - ne vārda par tēvu, Pogotāju Albertu, nekad nav teikuši. Ne labu, ne sliktu - neko, kā ūdeni mutē. Tik Petrauskiene, dārzniecības tenku vācele, pusleitiete, pagājušogad pie siena, kad pa tiem trakiem lietiem visi, tāpat kā šogad, skrēja katru sausu brīdi ķert, lai lopiem vismaz kādu stiebru ziemai savāktu, tad tajā pasēdēšanā, kad visiem siens bija zem jumta dabūts, Petrauskiene par miroņiem aizrunājās un Kriša tēvu pieminēja, bet neko daudz, kaimiņos viņi uzauguši. Nelaime, nelaime, viņa tik šūpoja galvu. Kriša tēvs kluss cilvēks bijis, bet dzēris nesamaņā - varbūt tāpēc ar dzēra, lai nemanītu? Kad Kriša mamma jau Krišu nēsājusi, viņš viendien atrasts uz sliedēm. Nelaimes gadījums it kā. Bet, ja tas viss no tiesas - tad jau ir tur mīlestība un patiesībā - bēdu leja. Kad par šito tā sadomājos, Kriša mammu gala beigās tomēr žēl tā kā paliek un viņas mūžīgie «nu, ko tu atkal tur jaucies kā tāda vista pa kūtspriekšu» vairs tā nesabiedē, izlīdzinās kaut kā.
Kriša mamma salīgi savelk ciešāk lakata stūrus. Es viņai nepatīku. Galīgi nepatīku. Es zinu, ka esmu glītāka par mīļomeitu Veru, lai arī tam, protams, nav nozīmes. Vai tad ir no svara, esi tu vai neesi glītāka par savu vīramāsu? Bet Kriša mammai tas nepatīk. Tāpat kā tas, ka es neesmu tik gudra. Vera ir gudra, tāpēc arī vīrs, Verners, viņai trāpījies īstais saimnieks. Sievietei jārīko pasaule, tā saka Kriša mamma. Gudrai jābūt, tad arī vīrs tiks uz ceļa, bet Krišs tikai spēlē ģitāru. «Pieticis tev prāta, Krišs par cilvēku varētu palikt, bet ar tevi, eh, es vienmēr saku, ar diegiem nav aršana!» Tā viņa purpināja, kad nedēļu pēc kāzām Krišs mēnesi pa Rīgu bija noskrējies, meklēdams cilvēkus, kas var palīdzēt kādas spēlēšanas organizēt. Krišam patīk Rīga, tas jau arī. Viņš saka, tie baloži iedvesmojot, citreiz varot vai visu dienu pa parkiem un laukumiem novazāties - ja tik maize kabatā, baloži visriņķī. Te laukos jau arī ir baloži, mežinieki, bet viņiem tā tava maize bijusi nebijusi, te cita dzīves kārtība, arī baložiem.
Tuksnesis būs supergrupa, Krišs ir par to pārliecināts, viņam tikai jāsatiek īstie cilvēki. Tāpēc viņš skraida pa to Rīgu un meklē kontaktus, visādas personas, kas pazīst populāros cilvēkus, nu, tos, kam ir ietekme. Krišs saka, ja pazīsti pareizos cilvēkus, tas arī galvenais.
Satumst tik strauji, ka pat kapājošo lietu vairs nevar saredzēt, tik vien jūti, kā tēš skaustu.
- Vajadzēja tomēr lietussargu paņemt, tā ir, kad vienam par visu jādomā, - pūš Kriša mamma. - Nav par smagu tev tas kuļķens?
- Nē, nekas, Krišamamm. Lietussargu jau, - gribu teikt: Krišs pilsētā pazaudēja, bet apraujos, - lietussargs pagājšnedēļ pilsētā aizmirsās.
Pagājušonedēļ pilsētā pie autoostas dabūjām galda vietu - vismaz ābolus patirgot. Zeme pilna, ne cūkas, ne kazas vairs negrib tos ne acī redzēt. Izdomājām ar Krišu, ka varētu mēģināt pārdot, vismaz kaut kāda nauda, ko Krišam uz Rīgu atkal tikt, citādi kauns jau Verai prasīt. Viņa, pie mums Kalna mājās atnākusi, tālāk izliek mammai visu kā pie bikts, un tad Krišam jāklausās, kā tā blondā liekēde labi iekārtojusies, ne par vīru jārūpējas, ne naudu spēj pelnīt, ne ko. Blondā liekēde, protams, esmu es.
- Tā jau ir, kad pašiem nekas nav jāgādā. Un nemaz nedomā lūpu uzmest, es saku, kā ir. Pie visa gatava jūs te dzīvojat. Būtu jums kā Veriņai jānoskrienas, nepaliktu elpas skandalēties.
Tad dzirdējusi gan tomēr.
- Kur tad Krišs vakar spēlēja?
- Nav ne jausmas.
- Nu, sieva! - Kriša mamma nostājas ceļvidū kā iemieta. - Vai tev tomēr neklātos to zināt?
- Es jau pēc vakariņām vairs nesatiku viņu, kad atnācu no kūts, viņš jau bija aizskrējis uz vilcienu… laikam. Vera teica, ka pie viņiem nav nakšņojis.
Citkārt Krišs pie Veras palika, kad sastrīdējāmies, ar katru reizi biežāk pēdējā laikā. Vera pat viendien mēģināja mani «audzināt» - es esot pārāk nervoza, vīriešiem tādas nepatīkot, ja nerimšoties, pati būšot vainīga. Kā tad! Viņas «rimšanās» pašai gan baigi palīdz, var padomāt! Zinu es par viņas Verneru visu ko, visa dārzniecība par to runā, kad braucu pavasarī pēc stādiem, tādas lietas netīšām dabūju dzirdēt! Bet var jau būt, ka viņa pati arī zina, tikai gudri norok, - ir jau ir mīļāmeita Vera gudra un laba arī, vienmēr mēģina mani aizstāvēt, kad atkal kaut ko esmu sasitusi, nogāzusi, aplam izdarījusi. «Jēlām rokām visu dara, nu, kā to vispār viens cilvēks var izturēt!» Tāpēc man nemaz ar nepatīk, kad Verners gramstās, es patiesībā esmu Veras pusē, un man taču ir Krišs, jā, Krišs…
Es mēģinu ievilkt galvu plecos, bet jakas stāvā apkakle līdz ausīm nav uzstīvējama, cope traucē, atkal par zemu esmu savijusi, bet augstāk pakausī atkal patizli, pēc savas krievu omes izskatos. Tā Kriša mamma vienreiz pateica, lai gan manu krievu omi nekad mūžā nav redzējusi, un es jau arī ne, sen viņa nomirusi, bet to, ka es krieviete, Kriša mamma laikam par visu vairāk ņem pie sirds. Un tieši to es nevaru nekā labot. Mana latviskā runāšana un viss, es taču krieviski vispār - tikai cik skolā valodas stundās un mājās ar tēti esmu runājusi, cik nu viņš vispār runāja, jā, tagad jau tas sen ir pagātne, citreiz pat vienu otru vārdu nevaru atcerēties, kad televizorā kaut kas skatāms, - kāda es, pie velna, krieviete!
- Un?
Mēs stāvam viena otrai pretī, un es dzirdu, kā Kriša mammai dreb rokas. Atceros, kā reiz jau to dzirdēju, kāzās. Kriša mamma uz kāzām mums Bībeli uzdāvināja - tagad jaunajos laikos dzīvot esot jāmācās no jauna. Viņa runāja, acīm spīvi zibeņojot, un rokas šitā pat drebēja. Es pat lāgā nedzirdēju, ko viņa saka, tikai tās rokas, nu, gluži vai dzirdami, parasti viņai tās nemaz nedreb, jocīgi. Toreiz mēģināju Krišam iesmiet, ka nabagu situsi, nu, ne jau ļauna pēc, vienkārši paspruka, ir taču tāds teiciens, un Krišs pilnīgi ģīmī pārvērtās. «Nekad tā vairs nesaki, saprati! Nekad!» Kliedza, galīgi sarkans. Vēlāk viņš vēl tikai pateica, ka knapi valdījies, lai man negāztu pa muti. Tad tu būtu nabagu sitis, es, lai arī pārbijusies, gandrīz izspļāvu, bet, paldies dievam, noturējos. Tā ir, mamma viņiem ir dievs, un Kalna mājas kalna galā arī, viss sakrīt. I Krišs, i Vera - tiešām gluži kā Mozus kāpj Sīnāja kalnā pie sava Dieva uzklausīt, kā nu tautai, tas ir man un pārējiem, būs tālāk dzīvot, caur kuru tuksnesi vai jūru atkal malties.
- Iesim, Krišamamm, citādi maize izmirks. - Man salst, un es nezinu, ko viņai teikt par Krišu. Lietus tik kapā un kapā, kājas jau tūlīt pavisam slapjas būs, līme kurpēm atkal nāks vaļā. Kāpēc vienmēr ir tā, ka lietus līst tur, kur pēc viņa nemaz tā neilgojas, nu, ne tik bieži vismaz, lūdzu, abi šie gadi bijuši viens vienīgs lietus, tik ziema kādu brīdi to ārprātu aptur - kamēr kurpes kārtīgi salīmē. Nu viss, pēdas jau ūdenī, skaidrs, - Krišam līme arī beidzās. Un kur viņš ir?… Ko es varu viņai pateikt par Krišu?! Ka: jā, mēs sastrīdējāmies? Ka: jā! jā!, es zinu un tu arī zini, ko vēl viņš uz to Rīgu pie saviem baložiem visulaik skrien! Paprasīs: ko tad es te vēl daru.
Otrpus pārbrauktuves stāv tumsnējs vieglais. Laikam baronu ciemiņi, kam tad vēl šitai pusē kāds ar mašīnu, ja ne Kūļastēm. Viņiem vienmēr kādi radi vai draugi ciemojas, bērnu viņiem nav, viņiem te pieder visa teritorija starp upi un dzelzceļu, no pilsētas robežas un līdz pat nākamajai stacijai uz Rīgas pusi, vārdu sakot, visa zeme te apkārt, arī mūsējā, tas ir, Kriša mammas. Kad esam pāri sliedēm, atveras šofera durvis:
- Ei, vai jūs nezināt pateikt, kur te uz Kalna mājām ceļš?
Šoferis tāds pajauns pēc skata, cik nu pakrēslī no attāluma var samanīt, un nav te iepriekš redzēts. Kriša mamma satver mani pie delma. Lietus, izmērcējis matus līdz ādai, bungo pa galvvirsu un sīkām tērcītēm vago seju. Kriša mamma tur mani kā spīlēs, un es mēģinu celt augšup otru roku ar smago maizes ķeseli, lai aizrīvētu prom ap acīm, uzacīs un skropstās sakrājušos ūdeni.
- Ko jums tur vajag? - Kriša mamma, drusku aizsmakusi un dobi kā tukšs, pārpraulojies vītols, beidzot atvaicā.