Sīpoli un Mēness poēma

Es to rakstīju pirms «simts gadiem», un tās ir manas sajūtas: gan prieks, gan izmisums viņā lielā, vienotā sešu daļu ātrroka darbā, kas orientēts uz klausīšanos, nevis pukšķināšanu,» Brauns tā apzīmē monotonu bungu ritmu. _Mēness poēma_ šogad jau nospēlēta Jelgavā, Valmierā, Cēsīs un arī divos koncertos Rīgā, Dailes teātrī, ierakstot arī DVD. Sācies ar to, ka producents Ēriks Naļivaiko jau ilgāku laiku nedevis mieru, ka vajag restaurēt _Sīpolus_. «Teicu, ka tas ir ekonomiski neizdevīgi, neiespējami. Tomēr savācāmies. Noklausījies koncertu, dakteris Jānis Zaržeckis skubināja: tev tas jāieraksta. Viņš ne tikai skubināja, bet arī no savas kabatas iedeva pirmo sviedienu, lai noīrētu Dailes teātri un aparatūru. Lai mēs varētu nevis ierakstīt studijā nosprāgušu mūziku, bet dzīvu koncertu ar visām kļūdām, kurās ir dzīvā elpa. Citādi nekas nebūtu iznācis, jo nevar no zila gaisa dabūt padsmit tūkstošus,» Mārtiņš Brauns atceras koncertu, kura piedevās atskaņota arī viņa slavenā atmodas laika dziesma _Saule. Pērkons.Daugava._ Vai leģendārie _Sīpoli_ atdzimst tādi kā agrāk, 70.gadu beigās, kad M.Brauns piebiedrojās taustiņinstrumentālista Viļņa Šmīdberga izveidotajai grupai? «Nekādi nevarēju pierunāt Aivu Braunu dziedāt, tāpēc dziedās jaunās - Ieva Sutugova, Zane Gudrā un Indra Klimoviča. _Sīpolu_ pastāvēšanas laikā nomainījās divi bundzinieki. Katram bija savs pluss: pirmais bija teorētiski stiprāks, otrs - fiziski. Abi plusi likās vajadzīgi, tāpēc šoreiz gan Tālis, gan Juris Helvigs, kurš _Sīpolos_ bija vispirms. Viņam ir lipīgs sitiens, kas šūpo līdzi!» Arī soloģitāristi būs divi: Aivars Gudrais līdzās grupas veterānam Ivaram Baltrunam. Gluži kā agrāk Niks Matvejevs dziedās, spēlēdams basģitāru, bet pats Mārtiņš spēlēs nelielu sintezatoru, ko pirms koncerta Valmieras teātrī saņēmis kā anonīmu dāvinājumu. Pateicību viņš paudis ar publikāciju Valmieras avīzē, kas saukusies Oda Valmierai. Ko tālāk? M.Brauns prāto, varbūt parādīt Mēness poēmu vecam draugam, Krievijas mūzikas kulta žurnālistam Artēmijam Troickim, varbūt draugiem Vācijā? «Tāpēc, ka tā ir mana sapņu poēma. Bet es negribu nospēlēt divus koncertus un taisīt jaunu programmu. _Sīpoli_ agrāk nospēlēja simtreiz un tikai pēc tam meklēja ko jaunu. Turklāt tagad Mārtiņš neko jaunu cilvēkiem īpaši teikt negribot: ne patriotisku, ne par mīlestību. Daudz jau ir pateikts.