Spriežot pēc visa, tāda ir A. Roņa dziļākā motivācija. Tāpat saprotams, ka mainīgu, fragmentētu un citādi nestabilu identitāšu laikmetā risinājumu viņš meklē pie jau gatavām un monolītām atbildēm, kas solās būt savietojamas ar Latvijas situāciju. Tā vērtējama arī ministra šīsnedēļas vizīte Vatikānā pie pāvesta - visumā labticīgi interpretējams fakts. Tomēr ar pāris piebildēm.
Pirmā ir saistībā ar Romas katoļu baznīcas kutelīgo situāciju - ar daudzskaitlīgajiem un sistemātiskajiem bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem, kas krietni apgrūtina ticamu ķeršanos pie Vatikāna kā morāles balsta un identitātes enkura. Kamēr Ronis lidoja uz Romu, ārlietām veltītais žurnāls Foreign Affairs analizēja iespēju Benediktam XVI tikt arestētam, ceturtdien ierodoties Lielbritānijā. Vatikāns ir publisko tiesību subjekts, un pāvestam kā šīs valsts vadītājam starptautiskās tiesības nosaka imunitāti. Tas ir galvenais tiesiskais pretarguments sašutušajiem aktīvistiem, kas uz arestu mudina Atlantijas okeāna abos krastos. Tomēr šāda «uz masu paņemšana» ir ar robežām. Tai pašā Lielbritānijā pirms 12 gadiem arestēja un par spīdzināšanu apsūdzēja bijušo Čīles diktatoru Augusto Pinočetu.
Nekāds statuss no apsūdzības nodarījumos nav ļāvis izglābties arī Libērijas prezidentam Čārlzam Teiloram un Serbijas vadītājam Slobodanam Miloševičam. Tātad - no starptautisko tiesību viedokļa valsts galvas statuss neatbrīvo no atbildības par šo tiesību ietvaros definētajiem noziegumiem, starp kuriem kā noziegums pret cilvēci ir arī sistemātiska izvarošana un seksuālie nodarījumi. Noziegušos priesteru piesegšana un paturēšana saskarē ar viņu upuriem var tiks uzskatīta par šādas kriminālas sistēmas uzturēšanu, un Jozefs Racingers, tas ir, Benedikts XVI, savulaik Vācijā šai sistēmai bija tuvu stāvošs. Tāpēc, drīzāk uzsverot nekā apšaubot Eiropas un Rietumu pasaules vērtību un mērķu vienotības nozīmi, nebūt ne kristālskaidrajā situācijā ir jābūt piesardzīgam šo lielisko ekselenci cieši saistīt ar Vatikānu kā garantu dažādu Latvijas valstiskuma draudu novēršanai.
Nekāda labticība gan nav attiecināma uz ministra mājienu plašsaziņas līdzekļiem pierauties, jo tie «neproporcionāli atspoguļo skandālus, kas saistīti ar atsevišķu katoļu baznīcas priesteru rīcību». Pat nerunājot par to, ka lielākie pārmetumi ir nevis atsevišķiem tiesājamiem noziedzniekiem, bet tos piesedzošajai sistēmai, šo nodarījumu atspoguļojuma proporcijas paliek tikai pašu mediju ziņā.