Nekur viņi projām neies. Krievi, kuri šeit dzīvo un strādā, nekur prom nedosies, lai kā to vēlētos nacionāli domājošie. Mums pašiem ir jāizlemj, ko darīt ar latviešu valodas mācīšanu skolās, nevis hamletiski jāsvārstās. Jāmācās latviski!
Kad kādā slejā atsaucos uz mutvārdu avotiem no represijas piedzīvojušām poļu tautības vecmātēm, ka Ulmaņa režīma laikā viņām nav bijis atļauts pieņemt dzemdības latvietēm, vēsturnieks man iebilda. Ja neesot minēts rakstītajos vēsturiskajos avotos, tād šāds apgalvojums esot nepatiess. Mutvārdu avotu patiesumu vērtība esot neadekvāta.
Ja nebija rakstīts, tas nenozīmē, ka teiktais ir meli. Tauta tik un tā runāja, kas tai bija būtisks.
Starpkaru prese bija solidāra ar vadoni, klusēja, izlikās nemanām viņa slavināšanu. Jaunākajās Ziņās tādu apgalvojumu noteikti nebija. Katrs dzīvoja savā informatīvajā telpā, rakstīja sava lasītāja maņas apmierinošas lietas, bet tas nenozīmēja, ka Latvijā vairs nedzīvoja ne krievi, ne vācieši, ne citi. Katrs vārījās savā katlā.
Situācija, kādā nonākuši latvieši un latviešu valodas mācīšanas skolās pretinieki, ir tieši tāda pati. Mēs dzīvojam divās, trijās, četrās informatīvajās telpās, un tā jau ir arī mūsu nelaime vai kļūda, kas atkārtojas kā filmā Murkšķa diena. Latvieši ar šausmām uzņem ideju par krievu valodu kā otro valodu un teic, ka «tad krievi nemaz nemācīsies latviski», bet krievu presē tauta tiek uzkurināta - Latvijā atņem tiesības brīvi runāt savā mātes valodā, ak, nabadziņi.
Latvietis krievu kultūru neapdraud, bet krieviskais impēriskums gan. Vācijā dzīvojošie turki nemurgo par otras valsts valodas nepieciešamību, kaut viņu tur ir daudz. Pamatizglītību iegūst valsts valodā, neviens neliek viņiem pārvācoties.
Prasība pēc referenduma un radikālāka likuma ir tautas atbilde uz politiķu atrunām glābt Latvijas valsts kultūrvidi. Tā ir atbildes reakcija impērijas klātbūtnes paplašināšanai, un krieviski rakstošie kolēģi noteikti zina, kurš to sponsorē, bet klusē. Ja Latvijā Luters Kings varētu hrestomātiski teikt: «Man ir sapnis...,» būtu tikai saprotami, ja Latvijā vismaz koleģiālā līmenī vienotos par objektivitāti, lai vēsturniekiem nākotnē būtu ticami avoti. Cik tad mums ir to izdevniecību? Kolēģi no «krievu» avīzēm taču jau saprot, ka viņu pašu piesauktajām cilvēktiesībām nebūtu jāpieprasa Latvijā ieviest krievimpērisku morāli, bet «krievu» presē tā tagad notiek.
Tieši mediji ir tie, kuru varā ir veidot attieksmi. Ir viena valsts. Lai vismaz medijiem ir apzināta vēlme sākt nākotnē sabiedrību apvienot, nevis šķelt un sarīdīt vienu pret otru. Esam latvieši un krievi/baltkrievi/ukraiņi/poļi, nevis cīņusuņi, kurus sarīda asiņainām izpriecām.