It kā tagad ir eksāmenu laiks, bet nav vēlmes mācīties. Atverot grāmatas, vienmēr ir apjukums, jo nav īsti skaidrs, ko mācīties. Kas gan šogad eksāmenā būs? Arī skolotāja sabiedējusi, ka šogad būšot «grūtais» eksāmens. Pagājušajā gadā bija vieglāks, tāpēc šogad būšot grūtāks. Atceros, ka mani arī biedēja ar tekstu: «Šis gads būs sarežģītāks, nekā iepriekšējais gads. Tāpēc būs jāmācās vairāk.» Tas laikam motivē.
Gatavojoties pirmajam eksāmenam (tā ir angļu valoda), ir vislielākais uztraukums, jo nav ne jausmas, pat kurā kabinetā būs jāraksta. Arī rodas jautājumi par to, kas īsti ir ilgstošā tagadne vai pagātne. Centīšos labāk nejaukties un pasēdēšu klusumā, kamēr Signe mācās.
Pēc neilga klusuma brīža piedāvāju ieslēgt gaismu istabā, jo kļūst jau par tumšu. Saņemu atbildi: «Spuldzīte izdegusi. Nav kas nomaina. Tā ir, ka vīrieša nav mājās.» Signes tēvs sen nedzīvo ģimenē, bet māte jau pirms tēva nozušanas devusies peļņā uz Angliju. Var teikt, ka Signes ģimene ir pati Signe, varbūt ome un vecaistēvs, ko meitene apciemo. Izlaidumā mamma gan solījusies būt.
No rīta jāizgludina drēbes, jāpaēd brokastis un, protams, jānomierina sevi, jo uztraukums nav mazinājies. Tas ir tikai palielinājies. Interesanti pavērot, kāds piegājiens ir katram cilvēkam, kā mācīties. Piemēram, lai labāk angļu valodā atcerētos vārdiņus, tiek izmantota ārkārtīgi interesanta izruna. Vārdi tiek izrunāti tā, kā raksta, lai labāk atcerētos to pareizrakstību.
Pēc eksāmena saņemu zvanu, Signes balsī jūtams izmisums. Nevarējusi saprast uzdevumus, kuros bija jāklausās. Bija grūtas pāris vietas utt. Acīmredzot bija grūtāk, nekā cerēts. Nekas cits nepaliek, kā mierināt un teikt, ka gan jau būs labi.
Eksāmens, kurā es gribēju būt klāt, ir vēsture. To Signe kārto kā izvēles eksāmenu. Man tas bija kaut kas jauns, es kārtoju trīs obligātos, izvēles un skolas noteikto. Katru gadu nosacījumi tiek mainīti un uzlaboti, protams, atkarībā no pieejamā finansējuma.
Eksāmenu atmosfēra jūtama jau no plkst. 9.40. Pamazām visi nāk klasē, ieņem vietas. Veidojas pamatīgs haoss, jo visiem ir vēlme dalīties savās emocijās un pateikt pēdējos vārdus. Eksāmena sākums laikam ir labākais veids, kā panākt klusumu zālē. Ir tikai pāris bravūrīgie, kuri atbild uz novērotāja retoriskajiem jautājumiem. Un ne jau klusā balsī. Tā, lai dzird.
Šajā pašā zālē notika žetonu vakars un skanēja pēdējais zvans. Tagad tas ir apklusis, nevienam pirkstā nemanu absolventa gredzenu. Laikam nepiestāv vai arī vēlme saglabāt nākotnei. Un jau jāraksta eksāmens. Nekas daudz, tas tikai ievirzīs tālāko dzīvi kādās sliedēs.
Ejot ārā no skolas, ieminos, ka šis ir pēdējais gads, kad skolai vēl būs šis nosaukums. Nākamgad jau tā būs Bauskas valsts ģimnāzija. Jautājot Signes viedokli, jūtams, ka šīs pārmaiņas patīk, jo būs kvalitatīvāka programma un pat formastērps.
Pēc visiem eksāmeniem ir liels prieks, jo šajā brīdī ir vēlme tikt pēc iespējas ātrāk prom no vidusskolas. Tikai pēc pāris gadiem parādīsies runas, ka skolas sāk pietrūkt. Ka tas tomēr bija skaists laiks. Patīkami tas, ka mācību iestāde spēj sagādāt ne tikai zināšanas, bet arī jaukas atmiņas.
Pēc eksāmeniem noteikti jābūt kādai atzīmēšanai, jo ir tomēr atrasts lielisks iemesls, lai nosvinētu. Kā katrs to izvēlas darīt, ir viņa ziņā, bet populārākais variants tomēr ir draugu kompānijā.
Ar šo atzīmēšanu arī var teikt, ka eksāmenu laiks ir beidzies. Ir atlicis tikai izlaidums un rezultātu uzzināšana.