Pasaulē senākās profesijas pārstāvju - mīlas priesterieņu - iesaistīšanos priekšvēlēšanu «aģitācijā» var uzskatīt gandrīz par simbolisku, un ar to šīs vasaras kampaņa sasniegusi sava fantasmagorisma kalngalus. Jau tā haotiskajā priekšvēlēšanu cīņā pielieta vēl viena mulsinoša degmaisījum deva, un atliek izteikt tikai nožēlu, ka šo viena kaktu interneta saita sarūpēto kompromatu uzskatīja par vajadzīgu tiražēt pat televīzija (TV3).
No vienas puses, it kā jau nevarētu sūdzēties. Notiek daudzas deputātu kandidātu debates gan televīzijās, gan preses slejās. Taču, ja kāds ar pildspalvu un bloknotu rūpīgi seko tam, kas rakstīts priekšvēlēšanu programmās un - it sevišķi - ko kandidāti sarunā debatēs, prāts tikai vēl vairāk apmulst un izšķiršanās kļūst arvien miglaināka. Principā, liekas, ir tikai divas partijas, kas ļoti konkrēti zina, ko tās darītu, ja tiktu pie valdīšanas, - tā ir Zatlera Reformu partija un Šlesera Reformu partija. Tas nenozīmē, ka par tām noteikti jābalso, protams, var nepiekrist vai piekrist to piedāvājumiem, bet par tiem izšķirties vai neizšķirties vismaz var ar racionāla prāta palīdzību. Attiecībā uz pārējām partijām ar prātu nepietiek. Jo pārējās partijas uzvedās vairāk kā skaistuma konkursā nekā nopietnā un racionālā priekšvēlēšanu kampaņā. Vienotība pamatā performē uz to, ka «mēs bijām skaisti, un tāpēc būsim skaisti», tajā pašā laikā uz tai pienākušos konkrētību par, piemēram, nākamā gada budžeta konsolidācijas elementiem kautrīgi klusē. Tādā pašā stilā uzstājas arī Zaļo un Zemnieku savienība, un no tās runām jau nu nekādi nepaliek skaidrs, ko tā darīs, ja, piemēram, tai būs nevis labklājības vai zemkopības, bet gan finanšu ministrs. Arī VL-TB/LNNK, it sevišķi pēc Roberta Zīles zaudēšanas, liekas vairāk paļaujas uz «karogu alejas» estētiku nekā uz racionālu piedāvājumu sociālekonomiskajos jautājumos. Bet viskrāšņāko, blondīņu skaistuma konkursam cienīgu performanci demonstrē Saskaņas centrs. «Mums ir smuks premjera kandidāts, un mēs atrisināsim visu un visas problēmas (lai kā arī tas runātu pretī elementāras matemātikas likumiem),» tāds ir Saskaņas centra pamatvēstījums. Un skumjākais ir ne jau tas, ka «visu visiem» programma tiek izmantota kā agresīva publiskas propagandas akcija. Pamatproblēma ir tā, ka rodas iespaids - tā īsti par to, ko tad reāli darīs valdībā, Saskaņas centrs sāks domāt tikai pēc vēlēšanām - ja tam tāda iespēja tiks dota. Vai nu ilgā sēdēšana opozīcijā ir pārlieku pieradinājusi Saskaņu pie nedraudzēšanās ar matemātiku un bezatbildības, vai arī ir kāds «slepens», nenosaukts plāns. Tā nu sanāk, ka vairākums partiju mūs aicina balsot ne tik daudz klausot prātam, cik uzrunājot mūsu «sirdsbalsi». Var jau būt, ka tā arī vajag, tomēr pastāv risks, ka 17. septembris izvērtīsies par tādu riktīgu kaķa maisā pirkšanu. Un pēc gada atkal 94% būs gatavi balsot par Saeimas atlaišanu.