Latvijas Reģionu apvienība (LRA) rosinās likvidēt Pārresoru koordinācijas centru (PKC), turklāt šai idejai sliecas piekrist arī koalīcijā ietilpstošie «zaļie zemnieki» (ZZS). Cik noprotams, LRA motivācija ir gan budžeta līdzekļu taupīšana, gan viedoklis, ka PKC pilnvērtīgi neveic tam uzticētās funkcijas. Valsts pārvaldes sakārtošana ar mērķi veidot loģiskāku struktūru ir jēdzīga doma, kuru, starp citu, kā prioritāti minējis arī Valsts kancelejas jaunais vadītājs. Līdz ar to LRA priekšlikums (jo vairāk tad, ja tas iegūst citu partiju atbalstu un attiecīgi lielāku ticamību, ka kaut kas tiešām notiks) būtu labs sākums diskusijai, tomēr diez vai nepieciešama PKC operatīva likvidēšana kā pašmērķis.
Proti, nekur nav pazudusi diemžēl labi zināmā problēma, ka: a) ministriju sadarbības līmenis varētu būt labāks, b) toties šo institūciju spējas ģenerēt dažādas pamatnostādnes, koncepcijas utt. gan ir apbrīnojami dzīvelīgas. Līdz ar to neliela, koordinējoša struktūra ir nepieciešama. Vai tāpēc ir nepieciešams PKC, ja šo funkciju, iespējams, var veikt Valsts kanceleja? Labs jautājums, tomēr te jāpatur prātā, ka kā pa celmiem, tomēr palēnām uz priekšu virzās vēl kāda reforma - valstij piederošo aktīvu (piemēram, īpašumu daļu uzņēmumos) saskaņotāka pārvaldīšana. Manuprāt, PKC tālākais liktenis būtu jāaplūko kontekstā ar šo tēmu - vai tiks veidota vēl viena struktūra, bet varbūt tas var notikt PKC paspārnē, vēl citi varianti. Ja tas notiek PKC paspārnē, tad struktūrai vienalga jāmainās, bet kādam šī funkcija būs jāveic.
Ja PKC ar valsts aktīvu pārvaldi nenodarbojas, bet uztur tēzi, ka kādam ir jāseko līdzi Nacionālā attīstības plāna (NAP) īstenošanai, tā ir cita situācija. Varu viegli iedomāties publikas vairākuma alerģisko reakciju pret NAP un līdzīgiem «papīriem», tomēr patiesībā NAP ir funkcionējošs mehānisms, kuram būtu jāregulē, piemēram, prioritātes Eiropas naudas izlietojumā. Savukārt, ja ir viedoklis, ka NAP uzstādījumi tiek, pieklājīgi izsakoties, interpretēti brīvi, tad jautājums ir, kas pie tā vainīgs: PKC kūtrums vai politiķi, kuri voluntāri pieņem kaut kādus lēmumus? Ja paši politiķi, tad ir traki, jo pret šiem niķiem grūti izdomāt pretlīdzekļus. Ja PKC pasivitāte, tad jāveic izmaiņas pašā PKC, bet kopumā ir nepieciešama struktūra, kurai ir tiesības politiķus saukt pie kārtības (mazliet vulgarizēšu): tās idejas, ko jūs, cienītie, virzāt, ir pretrunā ar savulaik nolemto, tā nedrīkst. Vismaz - pirms partijas lemj, ir nepieciešams Valsts kancelejas viedoklis par šādas struktūras vietu, jo, lai cik neticami tas izklausās, daudz lamātie ierēdņi dažkārt ir noderīgs pretsvars politiķiem.