Šoreiz mani neinteresē tik daudz atspēkot to nabaga pārprodukciju, lai kas arī ar to netiktu saprasts, drīzāk gribu paraudzīties, kā tas nākas, ka tam tik viegli noticēt.
Viens no galvenajiem iemesliem varētu būt mākslas un kultūras nozares profesionāļu darbības publiskums. Iedomājieties, ka diez vai mēs uzzinām par viduvējiem vai sliktiem lauksaimniekiem, ārstiem, grāmatvežiem…, ja vien viņi nesarūpē kādu skandālu. Tāpat mēs neuzzinām neko daudz par šo profesiju pārstāvjiem, kas ir noguruši, apslinkuši, izdeguši, apmulsuši… Toties lielākajā daļā mākslu un kultūras jomu publiskums ir būtiska darba sastāvdaļa. Nu, piemēram, gleznotājs glezno gleznas, lai tās kādam rādītu. (Neiedziļināsimies sīkumos un teorētiskās finesēs par mākslu mākslai un tamlīdzīgiem vairs neaktuāliem niekiem.) Tāpat teksti, filmas, ēkas, ainavas un daudz kas cits gluži starpdisciplinārs tiek veidots un plānots, lai sniegtu to sabiedrībai. Iznāk, ka katrs no mums var paņemt pat gluži par velti daudz ko no arhitekta un daudzu citu mākslinieku darba, jo mēs tos lietojam - dzīvojam tajos vai vienkārši skatāmies uz tiem. Labi, par teātri un koncertiem ir kaut kas jāsamaksā, bet arī ne jau tik kāds var samaksāt, lai uzturētu teātri.
Galu galā gandrīz visā, kas vispār ir jutekliski uztverams - kaut vai redzams un dzirdams -, ir piedalījies kādas mākslas vai kultūras jomas profesionālis. Hm, sākot ar automašīnu, jebkuras somiņas, bērnu ratiņu dizainu līdz tiltu un parku apveidiem. Viss, ko citu jomu profesionāļiem patīk lietot, pirkt un pārdot, kaut kā izskatās un izklausās. Izslēdziet no savas dzīves to visu un paskatieties, kas paliks pāri. Ar kādu pildspalvu vienmēr pieprasītais jurists, grāmatvedis vai prezidents parakstīsies algu sarakstā? Ar tādu, ko kāds mākslinieks būs uzzīmējis!