Es Liepājā atgūstu spēkus pēc 20 gadu darbošanās politikā, kas nav bijis viegli, bet man ir daži nepadarīti darbi. Mana paša atmiņas, kuras cenšos sagatavot pēc iespējas atklātākas.
…ar pierakstu publicēt - kad?
Manas dzīves laikā. Mans tēvs ir sarakstījis interesantas atmiņas, un arī mammas māsai ir atmiņas par izsūtījumu un dzīvi pirms kara. Meitene, kura pārrakstīja mammas māsas atmiņas, ne vienu vien reizi raudāja. Man ir arī ļoti interesantas kaimiņa atmiņas par dzīvi Liepājā pirms kara. Pamatā nodarbojos ar savu un citu cilvēku memuāru sagatavošanu un publicēšanu.
Vai ziņas katru dienu skatāties?
Neskatos. Lasu. Televīziju vispār neskatos, bet ziņu portālus - ļoti intensīvi.
Daudz ir runāts par politikas adatu, uz kuras vienreiz uzkāpj un nekad mūžā nevar nokāpt. Kā ir jums?
Aizejot no politikas, man bija bažīgs prāts, vai neparādīsies kāds mazvērtības komplekss, vai es nejutīšos lieks. Taču brīnumainā kārtā tā tas nav. Man nav aicinājuma doties uz Saeimu un būt tajā vidē.
Vai piedāvājumi ir bijuši?
Ir bijuši vairāki nenoteikti piedāvājumi gan no centrālām, gan no reģionālajām partijām. Ir pat bijuši piedāvājumi būt vienam no reģionālās partijas veidotājiem. Protams, esmu atteicies. Es uzskatu, ka nopietnu politiku var veidot valsts mēroga partijas ar spēcīgiem līderiem un nodaļām visā valstī, kā tas savulaik bija Latvijas ceļā un Tautas partijā. Tādas partijas ir jāveido, nevis kā šobrīd, kad Tautas partijas un LPP/LC vietējie līderi, godājami cilvēki nevis pieslejas Zemnieku savienībai, Vienotībai vai kādai citai centrālajai partijai, bet veido reģionālās partijas, lai atražotu savu vietējo politisko karjeru.
Vai varat atklāt, par ko balsojāt pēdējās Saeimas vēlēšanās, ja tas nav noslēpums?
Tas nav noslēpums. Tāpat kā, manuprāt, 90 procenti bijušo Latvijas ceļa un Tautas partijas biedru balsoju par rīcības cilvēkiem - par Vienotību. Balsoju par Valdi Dombrovski, Andri Vilku. Es to nenožēloju. Tāpat kā nenožēloju, ka savulaik biju Latvijas ceļā un Tautas partijā. Ja man vēlreiz būtu jāiet politikā un jāsāk no sākuma, es darītu tieši to pašu.
Pēdējo mēnešu lielākā aktualitāte bija referendums par otro valsts valodu. Kāpēc mēs nodzīvojāmies līdz referendumam 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas?
Tam, ka notika referendums, ir vairāki iemesli un daži cēloņi. Galvenais iemesls, kādēļ liela daļa Latvijas krieviski runājošo pakļāvās Lindermana un vēlāk arī Ušakova aicinājumiem un provokācijām, ir tas, ka Latvijā vēsturiski ir izveidojies salīdzinoši ļoti liels iedzīvotāju skaits, kurš informāciju gūst no Krievijas un Latvijas krievu masu medijiem. Viņi dzīvo pavisam citā informatīvajā telpā. Manuprāt, neviena valdība, realizējot pat visgudrāko integrācijas politiku un izmantojot visoptimālākos instrumentus, nebija spējīga norobežot un pasargāt viņus no Krievijas un Latvijas krievu masu mediju spiediena vēsturiski sarežģītos brīžos. Tāds radās arī pagājušajā gadā, kad Latvijas krievu politiķi piedzīvoja ārkārtīgi lielu sarūgtinājumu un sakāvi - viņi netika paņemti valdībā. Mēs, protams, varējām Latvijas krievu sabiedrību un krievu politiķus padarīt mazliet lojālākus. Taču jāsaprot, ka milzīgā, ietekmīgā un profesionāli labi organizētā, bieži vien saskaņotā krievu masu mediju kampaņa ir spiediens uz Latvijas krieviem. Tā informatīvā telpa, kurā dzīvojam mēs, nespēj ielauzties Latvijas krievu dzīvokļos caur televīziju, radio un presi. Tas dod iespēju manipulēt ar šiem cilvēkiem. Dombrovskis var uzrakstīt 148 dažādus integrācijas pasākumus. Man jāsaka, mīļais Dombrovski, tie ir velti pasākumi.
Tas skan diezgan bezcerīgi. Vai tas nozīmē, ka ar šādu konfrontāciju mēs saskarsimies vēl un vēl?
Mēs saskarsimies. Pēc referenduma ar bažām gaidīju, kādi būs Latvijas krievu politiķu tālākie soļi. Domāju, ka vēl visas kārtis nav atklātas.
Krievijai bija prezidenta vēlēšanas ar viņu pašu problēmām. Varbūt tas aizkavēja?
Mana dziļākā pārliecība, ka 95 procenti Latvijas krievu ir vai nu neitrāli, vai mēreni lojāli Latvijas valstij. Un tikai tad, kad Saskaņas centra politiķi, sadarbojoties ar Krievijas dienestiem, sāk kādu akciju un izmanto visa veida masu medijus, varam runāt, ka ar krievu vēlētāju tiek manipulēts.
Ja Saskaņa būtu valdībā, vai būtu kas mainījies?
Aicinājumā piedalīties referendumā parādījās Saskaņas centra līdera Nila Ušakova patiesā seja. Tas, ka šādi ir Saskaņas centra politiķu mērķi un ka viņi pēc būtības tā domā, man bija skaidrs jau ilgus gadus.
Ir tāda anekdote - sieva tik ilgi pārmet vīram: tu esi neuzticīgs, ka viņš vienā dienā saka: nu labi, ja tu tā domā, es arī būšu neuzticīgs.
Latvijas krievu kopiena ir pārāk liela, un Krievijas ietekme ir pārāk liela, lai Latvijas krievu politiķi to neizmantotu Krievijas ietekmes palielināšanai. Tā lojalitātes demonstrēšana pirms Zatlera uzmetiena (viņš pieļāva sadarbību ar SC valdībā) bija taktiska retorika, politisks teātris, lai iegūtu ietekmi caur ieiešanu valdībā. Zinot SC politiķu patieso politisko nostāju vairākos jautājumos, kas būtiski atšķiras no labējo partiju nostājas, uzskatu, ka teorētiski ir iespējams Saskaņas centru iesaistīt varā. Sabiedrība būtu pret to, bet tagad tas būtu vieglāk, jo visai sabiedrībai, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar ierindas vēlētāju Makašānu pagastā, ir skaidri redzams, kāda ir Saskaņas centra patiesā seja. Ņemot to valdībā, būtu skaidrs, ar ko jārēķinās, ka tie nav baltie jēriņi, bet gan vilki. Tās būtu aprēķina laulības. Ir tikai viena problēma - vai kādreiz nākotnē, iesaistot Saskaņas centru valdībā, labējās partijas spētu sekmīgi noturēt sarkanās līnijas.
Labējo partiju līderi etniskām partijām neredz nākotni un vēlas cittautiešus integrēt savās partijās. Vai tas var izdoties?
To savulaik jau mēģināja Latvijas ceļš. Tas ir grūts uzdevums, bet tas ir jādara. Tāpēc man ir gandarījums, ka Vienotībā ir divi deputāti ar vārdu, kuri pierāda, ka šis ceļš ir pareizs.
Cik ilgi, jūsuprāt, strādās Valda Dombrovska valdība?
Neredzu tagad nopietnas alternatīvas Valdim Dombrovskim un šai koalīcijai. Neredzu motivāciju, kādēļ kādam Vienotības deputātam atšķelties no frakcijas vai Visu Latvijai!-TB/LNNK mainīt koalīciju. Viņi tagad var realizēt savu sevišķo pozīciju nacionālajos jautājumos. Nedomāju, ka kādā citā valdībā viņi varētu sekmīgāk sevi pozicionēt kā latviešu interešu aizstāvi. Kad līdz vēlēšanām palikuši divarpus gadu, Klāva Olšteina grupai būtu pāragri pieslieties kādam vēl idejas līmenī esošam projektam.
Tie ir cilvēciski faktori vai politiskā komforta jautājums. Taču kā Nacionālā attīstības plāna virsuzdevums ir pasludināts ekonomiskais izrāviens. Ir cilvēki, kuri domā, ka Dombrovskis nav tik dinamisks premjers, kas šādu lēcienu var realizēt.
Te vietā salīdzinājums - ne tas ir spēcīgs traktors, kas skaļi rēc, bet tas, kurš klusi dziļu vagu ar.
Taču viņš ar grūtībām iet uz risku. Uzņēmēji mums ir teikuši, ka bez riska izrāviena nebūs.
Manuprāt, Dombrovskis ir nodrošinājis to, kā mums un arī man personīgi visu laiku ļoti trūka, - stabilitātes un miera sajūtas. Protams, pietrūkst ārējā spožuma, interesantas politiskas retorikas, riska. Mans uzskats ir, ka jaunā labklājības ministre [Ilze Viņķele] ir ekselenta, viņa nebaidās uzņemties atbildību un riskēt. Kad es biju parlamentā, mēs daudzi vecie politikas veterāni bijām noguruši no politiskām, bezjēdzīgām cīņām un nepārtraukti pasviestām riskantām idejām. Nedomāju, ka Dombrovska politika stagnē ekonomikas jomā.
Daudzi uzņēmēji diemžēl uzskata, ka tas notiek, un skaitļi arī par to runā. Ar pašreizējiem ekonomikas pieauguma tempiem mēs būsim Eiropas nabadzīgākā valsts ilgi un dikti.
Tas, ka Latvija no ārkārtīgi dziļas bedres vissekmīgāk Eiropā ir izrāpusies un šobrīd daudzos ekonomiskajos rādītājos mums ir panākumi, par ko citas valstis var sapņot, ir apliecinājums tam, ka Dombrovska ekonomiskais kurss ir pareizs. Riskantu jeb drošāku soļu laiks ir pienācis. Tas, ka notiek smagas reformas pensiju sistēmā, ir apliecinājums tam, ka Dombrovska valdība ir spējīga arī uz nepopulāriem, bet vajadzīgiem soļiem.
Jūs pats tos atbalstāt?
Protams. Esmu pārliecināts, ka, uzņemoties šo it kā ļoti nepopulāro reformu [pensijas vecuma paaugstināšanu], Vienotība un Dombrovskis neriskē pazaudēt savus vēlētājus - tie ir sabiedrības domājošā, konstruktīvā, enerģiskākā daļa, kura saprot šī soļa nepieciešamību. Protestēs, protams, kreisi orientētais vēlētājs, kurš no Vienotības ir aizgājis.
Tātad jūs uzskatāt, ka pašreizējā valdība ir ideālākā iespējamākā?
Es neredzu alternatīvu premjeru Dombrovskim. Teorētiski pieļauju arī citu Dombrovska valdības modeli. Protams, šajā sasaukumā bez Saskaņas centra.
Vai ar Zaļo un Zemnieku savienību?
Zaļo un Zemnieku savienībā ir jānotiek būtiskām - ne tikai simboliskām - pārmaiņām, kuras, manuprāt, nav šobrīd iespējamas. Ir sarkanās līnijas, kuras ir novilkusi Zatlera partija. Pieļauju, ka kādā krīzes situācijā Vienotība būtu gatava strādāt valdībā ar zaļajiem zemniekiem. Tas, vai notiks kādas izmaiņas, ir atkarīgs no Olšteina grupas, un es neredzu, ka viņa sešniekam būtu nepieciešamība kaut ko esošajā lietu kārtībā grozīt.
Vai Einars Repše var atnākt atpakaļ?
Nē. Repše, tāpat kā Andris Šķēle un Ainārs Šlesers, ir vakardienas politiķi. Repše ir neordinārs cilvēks ar savdabīgu rīcības un domu gājienu, bet esmu pārliecināts, ka viņš noteikti nepiekritīs tādam projektam, kā rezultātā tiktu gāzta Dombrovska valdība un būtisku ietekmi palielinātu Šķēle un Šlesers. Uz šādu soli Einars Repše nav spējīgs, un to viņš nedarīs. Vispirms jau tāpēc, ka kombinācija «Šlesers, Šķēle, Lembergs, Repše» cīņā par vēlētāju balsīm neiegūs daudz.
Vai Zatlera Reformu partijai ir izredzes palielināt ietekmi?
Zatlera partija šobrīd ir visgrūtākā situācijā. Visu Latvijai! un tēvzemiešiem cīņā par vēlētāju balsīm ir noteiktas prioritātes un vairāk vai mazāk drošs vēlētājs. Zināmā mērā tas attiecas arī uz Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS). Neskatoties uz to, ka ZZS nav valdībā, lauku, mazpilsētu vēlētāji savas simpātijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās atdod zaļajiem zemniekiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Vienotība šobrīd rīkojas ļoti negudri, jo nerekrutē savās rindās daļu bijušo Tautas partijas un Pirmās partijas pašvaldību vadītāju. Zatlera partija publiskā telpā nespēj sevi iezīmēt ne ar vienu īsti nopietnu piedāvājumu. Viņu lielais nopelns - oligarhu atstumšana no varas - nākamajās vēlēšanās nebūs arguments, kādēļ būtu jābalso par Zatlera partiju. Visi būs pateikuši: paldies, Valdi, to tu labi izdarīji, bet būs to aizmirsuši. Prognozēju, ka notiks tas, kas bija vērojams iepriekšējās valdībās, - koalīcijas partneri, kuri nav deleģējuši premjeru, tuvojoties vēlēšanām, arvien vairāk sāk iniciēt visdažādākos priekšlikumus parlamentā un valdībā un arī iebilst, protestēt, noliegt premjera partijas pozīciju. Notiks grūstīšanās koalīcijā, kas ir klasika Latvijas politikā, jo pretējā gadījumā tu nespēj piesaistīt vēlētājus. Manuprāt, tā arī vispareizākā pozīcija, jo visas partijas varēs teikt, ka kopā ar Dombrovski ir valsti izvedušas no krīzes. Tā ir konstruktīvā, gudrā un arī visvalstiskākā pozīcija.
Ko jūs domājat par Satversmes grozījumiem - arī tiem, kas paredzētu tautas vēlētu prezidentu? Ar to Zatlers varētu nākt.
Manuprāt, ar priekšlikumiem grozīt valsts pamatus nevar piesaistīt vairāk vēlētāju. Mēs pārspīlējam šādu ideju nozīmīgumu sabiedrībā, kuru tagad interesē citi jautājumi - sociālie, ekonomiskie un arī nacionālie. Esmu kategoriski pret nepārdomātu Satversmes grozīšanu būtiskos jautājumos. Tas neko nedos. Tāpat Latvijas demokrātijas apstākļos neko nedos mana bijušā kolēģa un cīņu biedra Andra Grūtupa ideja, ka vajadzētu valsts konstitucionālos pamatus grozīt tā, lai būtiski lielāku varu valstī dotu vienai personai - prezidentam. Tieši otrādi, izveidotos trīs varas centri - valdība, parlaments un tiešās vēlēšanās vēlēts prezidents ar lielam pilnvarām, kas var radīt vēl lielākas problēmas.
Vai, jūsuprāt, Valsts prezidents Andris Bērziņš strādā sazobē ar Dombrovski, vai tur ir tādas slēptas vai neslēptas trīšanās?
Mana visdziļākā pārliecība ir, ka Andrim Bērziņam vajadzēja izvēlēties citu spēka pielikšanas punktu. Domāju, ka viņš būtu labs finanšu, ekonomikas ministrs. Varbūt - pat valdības vadītājs. Taču Valsts prezidenta krēsls, manuprāt, nav īsti Andrim Bērziņam. Šobrīd valstī trūkst cilvēka, kas mūs visus varētu uzmundrināt, dot spēku un cerību, aicināt uz lieliem darbiem, iedvesmot, būt kā karogs valsts iekšienē lieliem darbiem, gan arī mūs reprezentēt - vismaz daļēji tā, kā to darīja Vaira Vīķe-Freiberga. Es gribētu tādu Valsts prezidentu. Dombrovskis ir brīnišķīgs grāmatvedis, ekonomists, praktisko lietu darītājs, bet viņš nav tautas vadonis. Tautas morālā vadoņa lomu vajadzētu uzņemties Valsts prezidentam.
Jūs domājat, ka Andrim Bērziņam tas neizdosies?
Diemžēl Andris Bērziņš arī ir praktiķis, ekonomists, finansists.
Un kā ir ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu?
Parlamenta vadītājam ir grūti, ņemot vērā Satversmē noteiktos pienākumus un uzdevumus Saeimā, kļūt par tādu visas tautas karogu. Neatceros, ka kāds no Saeimas priekšsēdētājiem pēc neatkarības atjaunošanas to būtu vēlējies un kam tas būtu arī izdevies.
Valsts prezidents izveidojis Stratēģiskās attīstības komisiju, par vadītāju ir kļuvis akadēmiķis Juris Ekmanis. Ja jūs ieliktu par šādas komisijas vadītāju, kas būtu pirmais, otrais, trešais jautājums, par ko šai komisijai vajadzētu domāt?
Valsts prezidenta izveidotām institūcijām nevajadzētu dublēt ministriju un valdības darbu. Arī es pie sevis jūtu, ka mums pietrūkst morāla, garīgā spēka. Mēs esam pārāk pesimistiski, mums pietrūkst ticības un spēka. Mums ir labi ministri, labi pašvaldību vadītāji un brīnišķīgi uzņēmēji, kuri katrs būtu pelnījuši Triju Zvaigžņu ordeni. Man reizēm ir kauns, ka man ir divi Triju Zvaigžņu ordeņi, bet daudziem veiksmīgiem uzņēmējiem, kas dod darbu simtiem un tūkstošiem cilvēku, nav neviena. Valsts prezidenta institūcijām būtu jādara pats grūtākais darbs - jāuzmundrina tauta. Trakākais, ka es īsti nevaru iedot recepti, kā to darīt. Bez autoritāšu, inteliģences, zinātnieku vienota atbalsta tas nav iespējams, jo daudziem cilvēkiem pietrūkst garīgā spēka. Tieši šajā virzienā būtu jāstrādā.
Kam jūs to adresējat?
Es to adresēju Valsts prezidenta pilij, jo valdībai īsti šis darbs nebūtu jādara. Savukārt partijām un arī Saeimas priekšsēdētājai kā partiju deleģētam cilvēkam īsti neuzticas. Valsts prezidenta institūcija varētu šajā virzienā darboties, bet to nevar izdarīt Valsts prezidents viens pats. Talkā ir jānāk ar politiku nesaistītām autoritātēm, žurnālistiem. Publiskajai telpai ir milzīga nozīme - jūs esat nevis ceturtā, bet pirmā vara.
Vai varat nosaukt četras piecas tādas morālās autoritātes?
Slavenie rakstnieki, piemēram, Jānis Peters, Imants Ziedonis. Taču arī šie cilvēki, kas milzu lomu spēlēja atmodas laikā, šobrīd ir noguruši un īsti negrib iesaistīties politikā. Vaira Vīķe-Freiberga mēģināja šo misiju veikt, bet galvenais akcents tika likts uz viņas ārkārtīgi spožo darbību ārpolitikā.
Vai tos cilvēkus, kuri aizbraukuši, ir iespējams atgriezt atpakaļ Latvijā?
Tas būtu viens no būtiskākajiem virzieniem, kurā jāstrādā. Var Dombrovskis un Viņķele likt priekšā un valdība pieņemt visbrīnišķīgākos priekšlikumus demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, bet, ja cilvēki Latvijā un ārzemēs neticēs, ka Latvija būs un paliks mūžīgi, tad rezultāta nebūs.
Jūs ikdienā tiekaties ar cilvēkiem, kuri nav tieši saistīti ar politiku. Kā viņi uztver valstī notiekošo? Ko viņi vēlas?
Cilvēki nevēlas politiskos strīdus, bet vēlas mieru, drošību, cerību un lai rīt būtu kaut mazliet labāk nekā šodien, parīt - labāk nekā rīt.
Vai cilvēki to tiešām vēlas? Ja palasa interneta komentārus, tad neliekas, ka viņi grib mieru. Taču kāpēc igauņiem viss sanāk labāk nekā latviešiem?
Igauņiem nevis sanāk labāk nekā latviešiem, bet igauņi pa visu pasauli izkliedz savus sasniegumus un klusē par savām problēmām. To dara ne tikai pozīcija un opozīcija, bet arī žurnālisti. Manuprāt, tur ir klusa tautas vienošanās: mums patīk būt labākajiem starp baltiešiem, un mēs to apliecinām ar simboliskiem sasniegumiem.
Vai tagad nenožēlojat, ka savā laikā attiecāties no vairākiem amatiem? Jums bija piedāvājums kandidēt arī uz Satversmes tiesas tiesneša amatu. Nesen visa Latvija beidzot uzzināja, kāda Satversmes tiesas tiesnešiem ir alga.
Es uzskatu, ka šajos amatos ir jānāk jaunām sejām, kurām sabiedrība tic. Satversmes tiesa ir pēdējā tiesiskā cerība Latvijas iedzīvotājiem. Ja Satversmes tiesā būs bijušie politiķi, kuri tiek neviennozīmīgi vērtēti, tad būs problēmas.
Ko jūs vēlētos darīt?
Ja es būtu jaunāks, tad es nevis ietu valsts darbā, bet visus spēkus atdotu man interesējošās privātā biznesa jomās. Man šķiet, ka šobrīd gandarītiem jābūt uzņēmējiem, kuri dod darbu citiem, kuri godīgi maksā nodokļus. Šie cilvēki ir galvenie, bet viņi nav novērtēti.