laila Ļoti negribējās vācu valodas stundu, un kāds no maniem klasesbiedriem kabineta atslēgcaurumā sabāza sērkociņus. Durvis atslēgt nevarēja, un stunda nenotika. Skolotāja raudāja (to nu gan mēs nebijām gaidījuši).
sena skolniece Svešvalodu stundās mūsu klase dalījās divās grupās - «angļos» un «vāciešos». Katra grupa savu reizi vai nu palika klases telpā, vai gāja uz kādu citu brīvu klasi. Reiz mēs, bariņš jautrīšu, stundas sākumā iedami aiz skolotājas, tīšuprāt atpalikām, minūtes 15 pastaigājām pa skolu tāpat vien un tad gājām uz stundu. Skolotājai paskaidrojām, ka bijām apmaldījušies.
1980. gada absolvente Militārajā mācībā viltojām un rakstījām sev atzīmes, nebija jau grūti - četrinieks (tam laikam laba atzīme) skolotāja izpildījumā atgādināja zibensnovedēju, mums to viltot izdevās izcili, skolotājs tā arī neatklāja mūsu viltojumus. Bet varbūt negribēja?
Smaržas Krievu laikos bija dabūjamas briesmīgas smaržas - Zīlīte un Sēnīte. Lētas, droši vien no laba prāta neviens tās nepirka, taču gadījās saņemt kā dāvanu. Daudziem mājās tās bija, un skolā viens otram «uzbruka» ar šīm smaržām - salaistīja drēbes. Tajās dienās visās stundās valdīja neciešams zīlīšu un sēnīšu aromāts.
Vispār jau es biju paklausīgs bērns un klapatas netaisīju... tomēr 1. aprīļa uzdrošināšanās atmaksājās - izjokojām skolotājus ar mammas ieteiktu metodi - krīta gabaliņus nomainījām ar dzērvenēm pūdercukurā. Jautrību vēl pēc tam sagādāja pasniedzēja, kas atzinās par saviem pēcpusdienas piedzīvojumiem, dzērvenes vietā uzkožot krīta gabalu...
1986. gads Starpbrīžos dežurants vēdināja klasi, un visi logi bija vaļā. Uz palodzēm bija sasnidzis labi daudz sniega. Un kā nu tas iesākās, neatceros, bet pikošanās izdevās! Tāfele, grīda, mēs paši - visi slapji no sniega. Koridora galā parādās skolotāja. Ko darīt? Viens sāk tīrīt tāfeli no sniega pleķiem, cits norauj sev kreklu un slauka grīdu. Momentā salasījām visus sniega piku gabaliņus. To visu - visi uzreiz, kā sarunājuši. Kad skolotāja ienāca klasē, mūs ļoti paslavēja par tīrību klasē un izmazgāto grīdu - arī.
Lauku vecis 5. un 6. klasē nebija tādas nedēļas, kurā nebija piezīmes dienasgrāmatā. Jānis grozās nepārtraukti klases solā. Jānis pabeidzis darbu, traucē citiem ar grūstīšanos. Jānis sarunājas stundā. Jānis smīdina klasesbiedrus. Jānis rausta meitenes aiz bizēm. Jānis starpbrīdī klaigā. Jānis ienesis klasē zīlīti. Jānis ienesis klasē kaķi, kurš uztaisa jezgu stundā...
:) Sašuvām puikām pie cepurēm čakli sameistarotus dzijas bumbulīšus, pie mēteļiem papildu milzu pogas, bet dažiem vienkārši aizšuvām piedurknes. Bija jautri!!! (..) Vēl jautrāk, jo daži i nezināja, kura ir liekā poga un kura tur jau bijusi.
toreiz - un tagad Klasesbiedrs uz skolu bija atnesis veselu klēpi dzelteno savvaļas tulpīšu. Īsi pirms vācu valodas stundas skolotājai Kāpostiņai salikām it visur - portfelī, uz krēsla, uz galda, grāmatā, klases žurnālā, brillēs. Viņa ienāk klasē, ierauga tulpes uz galda: «Danke, danke...» pavelk krēslu, atkal «paldies», un tā vairākkārt, pat ar asarām acīs. Šodien, kad pati esmu skolotāja, mani sākumskolnieki pārsteidz tikai ar pozitīvu rīcību (ar kādu dziesmu, kad nāku klasē; paslēpjoties zem galdiem, lai es domātu, ka klasē neviena nav; ar kādu mīļu apsveikumu uz tāfeles, ar kādu mazu kārumiņu it kā no rūķīša...).
kustīgā, jautrā, meitene Reiz dabūju vienu lielu un sevišķi niknu piezīmi. Tā kā mamma vienmēr dienasgrāmatu pārbaudīja un par piezīmēm un sliktām atzīmēm sita, tad pēc stundām pie draudzenes atlocīju dienasgrāmatas skavas, izņēmu attiecīgo lapu un uz nākamās sarakstīju «tekošās» nedēļas datumus un uzdoto. No rīta pirms stundām atkal gāju pie draudzenes, apmainīju lapas un uz skolu. Pēcpusdienā lapu ar lielo piezīmi atkal ņēmu ārā. Bet kādu rītu lapu neapmainīju, un tieši todien skolotāja sadomāja pārliecināties, vai piezīme parakstīta. Konstatēja, ka lapa izņemta, un es dabūju nākamo lielo piezīmi... Piebilde tiem, kas strādā ar bērniem: vai jums nekad nav ienācis prātā, ka arī sabiedrībā cienīti cilvēki var savus bērnus nežēlīgi kaustīt?