Pamats ir klašu audzinātāji. Karjera tās šaurajā izpratnē kā profesijas izvēle ir daļa no programmas, lai gan tam gadā paredzētas tikai piecas audzināšanas stundas.
Otrs - priekšmetu skolotāji. Jo ko nozīmē karjera? Tās ir noteiktas prasmes, kas palīdz sevi saprast, attīstīt, tās no strādājošajiem prasa arī XXI gs. darba devēji. Skolotājam katru dienu, katrā stundā un jebkurā priekšmetā jāpalīdz skolēniem tās sevī izkopt. Bērns ir laimīgs tad, kad saprot sevi, saprot, ko dzīvē grib sasniegt, spēj savu dzīvi plānot, pieņemt lēmumus, un viņam ir prasmes, lai ieceres realizētu. Karjera šobrīd vairs netiek uztverta tikai kā profesionālais lauciņš. Tā ir visa dzīve ar visām tās svarīgākajām jomām -darbs, ģimene, garīgā joma, brīvais laiks, pilsoniskā sfēra. Visam jābūt līdzsvarā.
Treškārt - karjeras izglītībā iesaistās arī skolas psihologs, sociālais pedagogs. Būtu labi, ja skolā būtu karjeras centrs, bet šobrīd šīs funkcijas pilda bibliotēkas lasītava. Skolēniem daudz dod tikšanās ar skolas absolventiem, un arī ārpusstundu pasākumos - žetonu vakarā, aerobikas festivālā, projektu nedēļā utt. - skolēni mācās un trenē sevī tās pašas prasmes, kas vajadzīgas pieaugušo un arī darba dzīvē: tikt galā ar uzdevumu, strādāt komandā, prezentēt paveikto u. c.
Un tieši ko skolā dara karjeras konsultants?
Man kā karjeras konsultantei ir arī attiecīga izglītība, tāpēc, domāju, man ir daudz vieglāk integrēt karjeras jautājumus savās stundās nekā citiem pedagogiem, palīdzu to darīt arī kolēģiem un jūtu, ka mans darbs ir pieprasīts. Uzskatu, ka mūsu skolā ir izpratne, ka karjeras izglītībai jābūt sistēmai, nevis viena cilvēka aktivitātēm. Mani aicina uz audzināšanas stundām. Klašu audzinātāji nevar pārzināt visu, un karjeras izglītība nav tikai pastāstīt par profesijām. Ar skolēniem analizējam viņu karjeras plānus. Pildām testus, piedāvāju arī individuālās konsultācijas. Un viņi nāk. Viņiem ir plāni, mērķi, vēlmes, un viņi grib zināt, kā tam tuvoties.
Vai karjeras izglītība skolās ir ideāla? Kas tam traucē?
Skola mani kā karjeras konsultanti var atļauties algot tikai piecas stundas. Paralēli esmu arī pilnas slodzes angļu valodas skolotāja, klases audzinātāja. Karjeras konsultantu algošanai valsts naudu nedod, tā jāņem no kopējā skolas katla, atņemot kaut kam citam. Un skola izvēlas.
Kas skolēniem karjeras jautājumos sagādā lielākās grūtības?
Sāpīgākā lieta ir tā, ka viņiem lēmums jāpieņem pašiem. Skolēni ir informēti, labi zina iespējas, ko var darīt, piemēram, pēc 9. klases, bet reāli neapzinās savus dotumus. Es gribu, bet vai es varu? Un vai man to vajag? Liela daļa joprojām aiziet uz profesijām, kur ir liels bezdarbs. Gadiem runājam, cik pieprasītas ir dabaszinības, bet skolēni saprot tikai - tur ir grūti mācīties... Skolēniem ir ārkārtīgi grūti izlemt. Nemitīgi cenšamies trenēt viņos spēju lemt pašiem, lēmumu realizēt. Profesijas izvēle parādās vienīgi tad, kad viņš ir sapratis, kas ir pats. Tāpēc skolēni veido savus portfolio, kuros izzina sevi.
Vai traucē arī stereotipi?
Jā. Joprojām attieksme pret profesionālo izglītību ir kā pret kaut ko zemāku. Ir rāmis: pēc 9. klases - vidusskola, tad augstskola. Bet ir skolēni, kas aiziet uz profskolu un ir tur laimīgi. Pat ja kļūdās, lai kļūdās tagad, nevis vēlāk, augstskolā, kad, iespējams, paņemts arī studiju kredīts. Tad ir grūtāk saņemties un sākt no jauna.
Ko uzskatāt par iedarbīgākajiem paņēmieniem, kas karjeras izglītībā skolēniem liek aizdomāties visvairāk?
Man ļoti patika profesiju paraugdemonstrējumi izstādē Skola! Latvijas skolās trūkst iespēju skolēniem iziet reālu praksi. Britu skolēni no 12 gadiem nedēļu obligāti pavada praksē uzņēmumā. Mums ir Ēnu diena, bet vajadzētu arī sistēmu, kas ļautu skolēnam iegūt pieredzi, izmēģināt dažādas prasmes.
ASV skolās ir programma Career supporting. Ko viņi dara? Bērni reāli strādā ēdnīcā. Mūsējie ēdnīcā tikai dežurē, un vecāki pret to ļoti protestē. Arī Somijā bērni strādā skolas ēdnīcā, ēno skolas apkopēju, ASV skolas administrācijā ik dienu ir divi palīgi - skolēni. Kad somiem jautājām, vai vecāki neiebilst, viņi teica - mēs taču palīdzam bērnu sagatavot dzīvei! Mūsu vecāki iebilst, ka bērni kavē stundas. Es uzskatu: stundās viņi atsēž, bet praksē reāli kaut ko iemācās.
Šodien prasīju 9. klasei, kuram ir bijusi iespēja reāli pastrādāt. Roku pacēla tikai trīs! Šobrīd viņiem ir grūti izlemt, ko darīt tālāk, jo viņiem darba pasaule ir kaut kas svešs, skolēni no tās tiek turēti pa gabalu. Baidāmies, lai skolēnam diena nav par garu, bet var taču ņemt par piemēru valstis, kur šāda prakses sistēma jau ir. Kāpēc bērni nevarētu pastrādāt skolai tuvākajos uzņēmumos? Domāju, kādās mazās pašvaldībās to dara, bet lielajās Rīgas skolās tā ir problēma.
Cik daudz ir skolēnu, kas skaidri zina, kas viņi ir un ko grib darīt pēc skolas?
Liela daļa saprot un zina, ko darīs tālāk, taču lielākoties nespēj pamatot. Otra daļa ir procesā, cenšas caur testiem saprast. Un ir trešā daļa, tiesa, pavisam maza, kas nezina, ko darīs, bet nostājas tādā kā pozā - nu, skolotāj, ko tad mēs, mums jau teju ir biļete uz ārzemēm. Nereti tam līdzi nāk arī interešu trūkums. Tad jājautā - ko tu visu skolas laiku esi darījis?
Vai skola karjeras izglītībā nav uzņēmusies arī daļu vecāku pienākumu?
Varbūt tā ir. Bet nevaram vainot ģimeni - vecāki daudz strādā, ir ļoti aizņemti. Gadās, ka skolēns nevar pateikt, kur un par ko viņa vecāki strādā. Vai arī - zina, ka tētis ir direktors, bet nesaprot, ka tā nav profesija. Daudzās ģimenēs par to nerunā. Domāju, ka vecāki arī nejūtas gana zinoši jautājumos par karjeru, viņi uzskata, ka tas ir kaut kas tāds... Ir grūti pārslēgties uz to, ka karjera ir izaugsme, attīstība, ne tikai profesija.
Ko gribētos skolu karjeras izglītības sistēmā uzlabot?
Katrai skolai vajadzētu savu karjeras centru ar karjeras konsultantu uz pilnu slodzi. Ideāli, ja, līdzīgi kā citās valstīs, jau no sākumskolas būtu priekšmets Karjera. Tajā tad notiktu skolēnu darbs ar sevi, sevis izzināšana, vēlāk arī profesijas izvēle.