Esmu pamanījusi, ka no rītiem ap Māras dīķi pārsvarā skrien vīrieši, bet vakaros - sievietes. Pati izvēlos skriet no rītiem, jo vakarā ir pārāk grūti sevi kam tādam piespiest, turklāt rudens vakaros tur kļūst nemīlīgi tumšs. Skrienu, jo skriešana ir kļuvusi par ieradumu, ko pēc daudziem gadiem vairs nespēju pārtraukt, lai kā man tā būtu apnikusi. Kāpēc sāku skriet? Kāda debila dzīvesstila žurnāla stilā varētu atbildēt - figūras dēļ! Jā, lai izrautos no sevis tādas, kādu mani ikdienā izmīca pasaule. Dažs šo kroplo kokonu, no kā cenšos izkļūt skrienot, varbūt arī nodēvēs par figūru - jautājums, vai uz skriešanu skatās prozaiski vai filozofiski.
Starp suņiem un bērniem
Taču, sākot skriet, tu nemaz netiec no sevis ārā, pirmajos apļos faktiski urbies dziļāk sevī un asfaltā, kurā pēc tūkstošiem noskrietu apļu esi iepazinusi katru nelīdzenumu un plaisu. Tu ieej sevī tiktāl, ka sāc komunicēt ar pīlēm, apsveicinies ar vārnām, pamāj kaķim, kas atnācis ķert žurkas, kuras neuzmanīgi ganās ezera krastā, saudzīgi padzen no ceļa baložus - Māras dīķa krastos putnu ir ne mazāk kā cilvēku Brodvejā. Ar cilvēkiem, kuri pastaigājas ar saviem bērniem vai suņiem, tu tikpat kā nekomunicē, jo tie skrējējiem ir aiz robežas. Adrenalīnam un slodzei pamīšus pumpējot, tu viņus apskaud, jo viņi pastaigājas, nevis skrien. Tu arī gribi staigāties, jo skriet ir apnicīgi - sevišķi jau kuru tūkstošo reizi pa vienu un to pašu maršrutu. Var jautāt: kādēļ nemainīt maršrutu? Esmu redzējusi cilvēkus skrienam pa ļaužu un mašīnu piebāztām ielām. Arī tā var. Taču tā ir bēgšana, jo visumā skrienot burzma krīt uz nerviem. Tev vajag daudz vietas un plašuma, jo skrienot tu savā veidā kļūsti par dzīvnieku - un Māras dīķis kustoņiem ir piemērots, kā to pierāda fakts, ka tur arī mazus bērnus un suņus laiž bez pieskatīšanas. Māras dīķa apkārtne periodiski pārplūst, sevišķi pēc lietavām - pateicoties notekūdeņiem. Tad ir jālec, jāvairās no peļķēm, bet tāpat dabū slapjas kājas, taču tas neuztrauc, jo pat sals skrējēju nebiedē. Skriešana vasarā un ziemā ir ļoti atšķirīga. Skrienot vasarā, tu vairies no saules, ziemā grimsti sniegā. Taču šad tad pat nepamani, ka esi sniegā līdz potītēm, jo esi pilnīgi iegrimusi sevī.
Dažādos ātrumos
Personiskākas attiecības kā ar gājējiem ir ar citiem skrējējiem, jo jūs pamatā darāt vienu un to pašu lietu - bēgat. Kādu iemeslu dēļ bēg/skrien citi, var tikai minēt, bet iespējams, ka līdzīgu iemeslu dēļ, un šī apziņa gribot negribot jūs dara savā veidā tuvākus. Nepatīkamākais ir skrējējs, kas tevi apdzen. Jo viņš elš tev pakausī. Dažkārt tu pati els kādam pakausī, un tas sagādā kutinoši uzjautrinošu sajūtu - kādu pabiedēt, it īpaši, kad upuris pēc tam apjēdz, ka esi sieviete. Viens no Māras dīķa skriešanas veterāniem skrien tik ļoti lēni, kas mēs nekonkurējam - ar viņu esmu sākusi atturīgi apsveicināties un runāties, jo viņš ir ļoti laipns. Pie sevis viņu draudzīgi dēvēju par tūļu. Vairums skrējēju skrien man pretējā skriešanas virzienā. Tie paretam uzmet skatienu, uz ko es neatbildu, ja tā ir flirtēšana. Mana loma pie Māras dīķa ir divējāda - kā suņa īpašniecei un kā skrējējai. Attiecīgi ar suņu īpašniekiem es sasveicinos arī skrienot, bet nekad neapstājos. Jo apstāties nozīmē kā izkāpt no mašīnas. Skriešana ir transportlīdzeklis. Un transportlīdzeklim galvenā funkcija ir ātrums.
Bet, lai cik agri no rīta sāktu skriet, pirms visiem skrējējiem pie Māras dīķa jau ir makšķernieki. Pilnā ekipējumā, koncentrēti un sistemātiski. Dažkārt jau iesiluši - var tikai minēt, kādi viņi ir ap pusdienlaiku (reizēm ir nācies redzēt kādu zālītē guļam). Ja viņi ir noķēruši kādu palielāku zivi, tas ir arī notikums manā skrējienā - dažkārt pat lielāks nekā ikdienas ziņas.
Dzīvē visam pierasts meklēt jēgu. Bet, izņemot lielu skaitu apļu un uzlabotu asinsriti, nezinu, ko panāku, skrienot ap Māras dīķi. Intelektuāli skriešana jūtas kā viena no bezjēdzīgākajām darbībām. Tā ir introverta padarīšana primitīvu sajūtu līmenī, kurai ar prātu maz sakara. Tādēļ, kad skrienu, allaž spiežu sevi domāt, cīnoties ar spriedzi ķermenī, bet pēdējā apļa beigās atskārstu, ka laimīgi tukša tipinu mājup. Ne vien dzejniekiem, bet arī skrējējiem un makšķerniekiem Māras dīķis tiešām ir Māras okeāns, neizsmeļams un nemainīgs katarses baseins.