Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka _Melnajās naktīs_ var nolauzt kaklu - te visa ir tik daudz, neaptverami daudz. Šogad arī grāmatu autortiesību tirgus, kurā savu grāmatu ekranizācijas tiesības kinoindustrijas pārstāvjiem piedāvāja atzīti Skandināvijas un Baltijas rakstnieki (arī Nora Ikstena savu _Amour Fou)_. Kaut aktivitāšu ir daudz (par daudz?) un to intensitāte apmulsina (kur skriet, ko grābt?), _Melno nakšu_ organizētāji prot piedāvāt izstrādātu dramaturģiju - no sīkākiem, jauneklīgākiem «festiņiem» līdz kulminācijai, kuras lomu šogad nospēlēja Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija - pasākums ar pamatīgu publicitāti un vairākos miljonos mērāmu budžetu. Tas kļuva ne tikai par Romāna Polaņska filmas _Rēgu rakstnieks_ triumfa brīdi, bet arī lielisku reklāmu Tallinai - nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētai.
Igauņu tīģera lēciens
Pēc pieredzes Tallinas festivālā jāsecina, ka tas nu ir noticis - Tallina pārliecinoši kļuvusi par Baltijas līderi arī starptautisko kinofestivālu nišā! Par spīti tam, ka «mēs» (Rīgas Arsenāls) bijām pirmie, kas pašās 80. gadu beigās formā atraktīvi un jēgā dziļi apguvām kinofestivālu formātu, pirmie, kas izvirzījām un arī kādu laiku piepildījām «ambīciju» būt galvenajam, nozīmīgākajam festivālam Baltijā - vietā, kur rietumi brauc lūkot un atklāt Baltijas un ne tikai Baltijas filmas. Diemžēl pēcāk viss gāja kā jau daždien pie latviešiem - Arsenāla organizatori spītīgi turējās pie pārliecības, ka festivāla regularitāte - vienu reizi divos gados - ir pilnīgi pietiekama, taču dzīve, tehnoloģijas, industrijas piedāvājuma un patēriņa intensitātes izmaiņas izdarīja savas korekcijas. Festivāls strauji zaudēja starptautiskās pozīcijas (gan reālās, gan iedomātās), turklāt radās arī «tuvējais ienaidnieks» - haotiskā, koncepciju mainošā Baltijas pērle. Iekšējā konkurence (drīzāk «ņemšanās») novājināja abas puses. Igauņi nebija par slinku to pamanīt, lai izdarītu secinājumus un strādātu racionālāk, apdomīgāk un tālredzīgāk. Lai padarītu šo garo, skumjo stāstu īsāku, izdarīsim secinājumus - patlaban Igaunijā dzelzs lēdijas Tīnas Lokas vadītais Melno nakšu festivāls kļuvis par spēcīgāko piedāvājumu Baltijā, tā filmu izlase uzrunā ne tikai auditoriju pilsētā - līdzīgi, kā to dara Arsenāls un Pērle Rīgā, -, bet arī kinoindustrijas pārstāvjus Baltijā, Skandināvijā, Krievijā. Tallinai ir izdevies apvienot divus vienā, padarot festivālu ne tikai par filmu skati, bet arī par respektējamu ideju inkubatoru un «attiecību dibināšanas vietu». Mums uz Igaunijas fona ir divi konkurējoši festivāli ar izplūdušu koncepciju lokālai auditorijai. Un iemesls nav tikai naudā - valsts dotācijās, bet… Labi, pietiks kult emocijas, arī šis vilciens racionālu un iracionālu (mentalitāte!) iemeslu dēļ laimīgi ir aizgājis Igaunijas virzienā. Turklāt tie nieka 300 km nav nepārvarams attālums, lai, teiksim, nākamā gada decembra sākumā kinomīļi (par profesionāļiem nerunājot) nedotos uz Tallinu -uz kvalitatīvu kinofestivālu, kurā šogad varēja noskatīties arī lielu daļu no Eiropas Kinoakadēmijas balvām nominētajām filmām. Melnās naktis piedāvāja arī vairākas «sacensību programmas»: Eirāzijas konkursu, Ziemeļamerikas neatkarīgā kino konkursu un Baltijas valstu filmu konkursu plus vēl dažnedažādas apakšprogrammas (Panorāma, Forums, Ziemeļu gaisma, Modes filmu programma utt.), kuru uzskaitījums vien aizņemtu pārāk daudz vietas. Jāpiebilst, ka festivāls notiek visā pilsētā, Tallinas Modernās mākslas muzeju KUMU ieskaitot. Festivāla sajūta ir gaisā - turklāt ne tikai Tallinā vien! Filmas ceļo arī pa Igaunijas «provinci» - tās rāda Pērnavā, Tartu u. c.
Labā vēsts
Vai visā šajā bēdu lejā un zaudēto iespēju pieredzē ir arī kāda labā vēsts, kas ceļ, nevis gremdē «latvieša pašapziņu»! Ir! Baltijas filmu konkursā bija iekļautas daudzas latviešu dokumentālās filmas: gan Andra Gaujas Ģimenes lietas, gan Ivara Zviedra Bēgums, gan Unas Celmas Sievietes un sargi, gan Ilonas Brūveres Versija Vera u. c. Ievērojamais Igaunijas kinokritiķis un Baltijas konkursa programmas sastādītājs Jans Russ lūdza uzrakstīt (citēju): «Latvieši ir malači! Šā gada Latvijas dokumentālās filmas ir vienkārši lieliskas - tas man bija milzīgs un patīkams pārsteigums! Es gan nezinu, kāpēc Baltijas konkursa festivāla žūrija izvēlējās atdot balvu Šarūnam Bartam (par spēlfilmu Austrumu virziens/Eastern Drift). Varbūt tāpēc, ka tā uzskatīja spēlfilmas par dominanti...» Es arī nezinu, bet tā ir laba ziņa - vērienīgajā Tallinas Melno nakšu festivālā bija daudz labu latviešu dokumentālo filmu.