Šī grāmata ir Žila Delēza (Gilles Deleuze) un Fēliksa Gvatari (Felix Guattari) pēdējais kopdarbs (1991) Kas ir filosofija?. Grāmatu no franču valodas tulkojis LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Rinalds Zembahs (literārais konsultants Dens Dimiņš, zinātniskā konsultante Elga Freiberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds, 2011), un citādi kā par virtuozu šo veikumu nevar nosaukt, jo, lasot grāmatu, šķiet, ka izaicinoši dižie francūži Delēzs un Gvatari būtu rakstījuši latviski.
Paplašina terminoloģijas robežas
R. Zembahs ne mazāk brīvi rada jaunus jēdzienus un vārdus (gnozija, praksija, funktīvi, daudzība, sensibilijas, veidoli (tēlu vietā) u. c.), kas nereti ir latīnismi, un tie ne tikai ļauj atklāt francūžu virpuļojošās un nozīmēs savijušās domas, bet pārsteidzošākais, ka šie jaunvārdi organiski «teritorializējas» latviešu valodā. Tie nelauž latviešu valodas struktūru, sintaksi un ritmiku, bet būtiski paplašina valodas, īpaši filosofiskās terminoloģijas, robežas. Zembaha veikums ir apbrīnojams arī tāpēc, ka autoru izteikti aluzīvais un ar neoloģismiem piesātinātais rakstības stils ilgāku laiku ir atturējis pat lielo valodu tulkotājus. Delēza un Gvatari darbi līdz šim ir tulkoti galvenokārt angļu valodā, un tikai pēdējā laikā parādījušies arī izdevumi vācu, itāļu u. c. valodās.
Radījuši draugi. Delēzs - pārsvarā
Ž. Delēzs, filosofijas kā diferences domātājs (viņa opus magnum ir darbs Atšķirība un atkārtošanās), politisko aktīvistu un radikālu psihoanalītiķi F. Gvatari satika 1968. gadā, un kopā viņi sarakstīja Kapitālisms un šizofrēnija pirmos divus sējumus: Anti-Oidipu (1972) un Tūkstoš Plato (1980), kuru lasīšana ir šokējoša pieredze pat profesionāļiem. Viņu pēdējais kopdarbs, arī Kapitālisma un šizofrēnijas trešais sējums, ir grāmata ar šķietami naivo un mānīgi vienkāršo jautājumu Kas ir filosofija?. Lai arī tas ir abu autoru kopdarbs, aizvien uzturot spēkā filosofijas kā «draugu savienības» izpratni , tomēr tajā vairāk sajūtama Delēza rakstība. Delēzs ir domātājs, par kuru Mišels Fuko ir sacījis: «Iespējams, kādu dienu šis gadsimts būs atpazīstams kā Delēza laikmets.» Sacītais nav bez pamata, jo Delēzs ir devis daudzus reljefus pretrunīgā XX gs., īpaši tā nogales, raksturojumus: «Pasaule šodien ir kļuvusi truli nežēlīga (..) un infantila. Nevis naiva, bet bērnišķīga (..). TV programmas pārplūdina spēļu invāzija - divi pieauguši vīri visā nopietnībā sacenšas, lai izveidotu vārdu ar deviņiem burtiem; mūsdienās informācija, tehnoloģijas, komunikācija un reklāma izmanto vārdus «koncepts» un «radīšana», un šie «konceptuālisti» konstituē arogantu sugu, kas atklāj pārdošanas aktivitātes kā kapitālisma augstāko domu, tirgus cogito. Filosofija salīdzinājumā ar tādiem spēkiem šķiet maza un vientuļa, bet, ja kādreiz tā nomirs, tas būs aiz smiekliem.» (Deleuze G. Pourparlers, 1972-1990, angliski - Negotitations, 1972-1990)
Domāšana - draudzība sevī
Jā, kas tad ir filosofija? Kā pēcvārdā atzīst tulkotājs, «lasītājs, kas vēlas gūt konspektīvu un skaidru priekšstatu par filosofiju, kādu parasti sniedz vienkārši ievadi par attiecīgo disciplīnu vai tēmu, būs vīlies». Bet ierosmi un gandarījumu gūs lasītājs, kas gaida nevis gatavas atbildes, bet pats domā, rada un izjūt šodienas «eksistences nepanesamo vieglumu». Delēzs un Gvatari, līdzīgi Nīčem, turpina pārvirzīt filosofiju no transcendences uz imanences sliedēm, proti, pievēršoties Tagadnei, Notikumam kā radīšanai (notikums nav idents atgadījumam, un tulkotājs tos veiksmīgi nošķir), tapšanai, filosofijas saiknei ar zemi, teritoriju, mākslu, zinātni, kapitālismu, cilvēktiesībām, kurās filosofija gan iemājo, gan pazūd, vienlaikus pazudinot arī domāšanu. Mūsdienās nekas nav pašsaprotams un viennozīmīgs, un filosofijai ir jāmāca atšķiršanas spēja, atšķirību iezīmēšana, tas ir, jaunā radīšana. Filosofija ir jēdzienu, konceptu radīšana, kurus nevar vienādot ar jau esošajiem. Lūk, daži filosofijas «definējumi»: «Filosofija nav zināšana, turklāt filosofiju iedvesmo nevis patiesība, bet tādas kategorijas kā Interesantais, Ievērojamais vai Svarīgais, pēc kurām nosaka izdošanos vai neveiksmi» (93. lpp.); «Domāšana vienlaikus ir tapšana par kaut ko citu, par kaut ko tādu, kas nedomā: par dzīvnieku, augu, molekulu, daļiņu - tie atgriežas domāšanā un ievirza to jaunās sliedēs» ( 51. lpp.); «Domāt cenšas ne jau divi draugi - domāšana prasa, lai domātājs būtu draugs, jo tad domāšana var sadalīties pati sevī un īstenoties» (78. lpp.).
Domāšana ir daudzība sevī, tā ir autopētiska, bet nebūt nav izolēta - to veido imanences plāns (kas nav plāns kā uzmetums) kā attiecības ar zemi, teritoriju, valsti. Teritorija nenozīmē tikai ierobežotu vietu, bet jēdzienu un filosofijas tapšanu tās atšķirīgajās sasaistēs ar zemi un valsti, kas izpaužas deteritorializācijas un reteritorializācijas kustībās. Tāpēc filosofija uzrāda nevis tīro jēdzienu ģenealoģiju, bet jēdzienu ģeoloģiju, prāta kustību, kas nav atraujama no zemes un kas nevar ērti iekārtoties transcendences tukšumā un bezatbildīgi sludināt patiesību, kas nevienu neskar un ar ko ciniski pat nemēģina identificēties pats sludinātājs. Filosofija nepieņem arī tīro imanenci, absolūtos viedokļus, bet filosofijas imanencē ir jāspēj atklāt transcendento, nozīmīgo mūsu dzīvēs, jo dzīve ir arī transcendence, «dzīve nemirst, mirst organismi».
No haosa līdz smadzenēm
Grāmatas otrajā daļā Filosofija, loģikas zinātne un māksla, kā arī īpaši saistošajā noslēgumā No haosa līdz smadzenēm, aizvien cenšoties satvert filosofiju, autori to novieto un skata optikā pret zinātni un mākslu, neveidojot to subordināciju, bet aplūkojot visus trīs domāšanas esamības veidus kā līdzvērtīgus un atšķirīgus. Filosofija nodarbojas ar notikumu konstituēšanu, zinātne nodarbojas ar konstituētām lietām un rada to funkcijas, māksla rada un saglabā sajūtu blokus - perceptus (kas nav percepcijas) un afektus. Mākslinieks rada perceptu un afektu blokus, taču vienīgais radīšanas likums ir tāds, ka salikumam ir pašpietiekami jāturas kopā (ar to mākslinieka radīšana atšķiras no bērnu zīmējumiem, kas «reti turas kājās»). Visas trīs domāšanas formas kopā cīnās ar haosu un pret viedokli, kaut arī pilnībā neatraujas no haosa, jo domāšana ir tas, kas saista haosu ar kosmosu, kārtību, veidojot haosmosu.
Saskaņā ar Delēza filosofiju visu triju formu saistvieta ir cilvēka smadzenes, bet nevis kā viela, bet gan kā aktīva teritorija, kā «smadzenes - subjekts», jo esamības subjekts nav cilvēks, viņš nevar pats noteikt/determinēt savas sajūtas, savu radošumu, savu uztveri (XXI gadsimta filosofijai par šo tēmu vēl daudz kas būs sakāms). Visi trīs radīšanas plāni nav reducējami cits uz citu, bet nav arī nošķirami, tie saistās gan savstarpēji, gan ar negatīvo - zinātne ar nezinātni, filosofija - ar nefilosofiju, māksla ar nemākslu, jo tikai tāda iegrime esamībā spēj no haosa izvilkt ja ne gluži «jauno zemi un tautu», uz ko autoru izpratnē ir aicināta domāšana, tad vismaz «nākamības ļaužu ēnu».
Ja arī jūsos gruzd «jēdzienrades degsme», kā saka tulkotājs, vai arī jūs ilgojaties pēc «draugu savienības» mūsdienu patiesi radošas domāšanas tuksnesī, ir ļoti vērts lasīt šo grāmatu.